Liekas, ka nu jau ir pienācis tas brīdis, kad tikai retais no blogus lasošajiem neko nav dzirdējis par RSS. Tā ir brīnumjauka tehnoloģija ar kuras palīdzību tu vari sekot līdzi visam tevi interesējošajam saturam - novelc kādu no RSS lasīšanas programmiņām, savadi tur sevi interesējošo lapu barotnes un aidā! Spēj tikai lasīt.

Lai arī cik reizes es nebūtu mēģinājis izmantot RSS lasītājus, visi no mēģinājumiem ir bijuši neveiksmīgi. Atšķīrās tikai tas, cik ilgi es spēju šo “gribu zināt, kas jauns” procesu izturēt. Iemesls tam visam ir pavisam vienkāršs - pievienojot kādu lapu savam RSS lasītājam es it kā izveidoju iemeslu, lai turpmāk šo lapu lasītu regulāri neskatoties uz tās saturu. Man nav nekādas garantijas, ka tuvākās nedēļas, mēneša vai pat pus gada laikā šajā lapā vēl parādīsies kāds jēdzīgs un mani interesējošs raksts, taču tur var parādīties vairāki desmiti vai pat simti rakstu, kuri mani absolūti neinteresē. Šādas tehnoloģijas lietošana ikdienā varētu būt kaut kas līdzīgs vēlvienas e-pasta kastītes ieviešanai, kurā iekrīt praktiski tikai tevi interesējoši e-pasti. Tas nozīmē, ka katru iekritušo e-pastu tu ņem, lasi cauri un domā, vai gribi uzzināt ko vairāk par e-pastā iesākto tēmu.

Problēma šajā visā procesā ir veltīgi izšķiestais laiks, lai pārbaudītu, kas no visa lielā satura apjoma ir derīgs un kas ne. Tāpat arī bieži vien rodas sajūta “man vēl jāizlasa tie 37 raksti no pagājušās nedēļas RSS barotnēm”. Tas viss ir lieki. Daudz vienkāršāk ir tiešām brīvā brīdī izskriet cauri kaut kādai grāmatzīmju mapītei un pārskatīt vai kaut kas derīgs nav parādījies kādā lapā. Tādā veidā tomēr ir iespējas kaut kā kontrolēt un ierobežot to laiku, kuru tu pavadi jaunumu lasīšanai, kā arī vienmēr lasīt tikai to, kas tajā brīdī tevi tiešām interesē. Patiesībā man pat nav arī šādas grāmatzīmju mapītes - apmeklēju tikai tās lapas, kuras katrā brīdī atceros.

Kāpēc es to visu rakstu? Pavisam vienkārši! Šoreiz ir pienākusi kārtējā reize, kad es ņemu un iznīcinu savu RSS lasītāju - patiesībā nemaz tik daudz nebiju paspējis tur iekrāt - nieka 10 barotnes, taču tas bija pietiekoši, lai tas man sāktu traucēt.

Jā, es zinu, ka kādus gadus 2 vai 3 atpakaļ ņēmu, tulkoju rakstus par RSS, savā blogā liku saites uz visādiem RSS izmantošanas piemēriem un ko tik vēl ne. Es neapstrīdu šo tehnoloģiju kā tādu, vienkārši es secinu, ka es neesmu no tiem, kas vēsā mierā spēj to izmantot un justies laimīgs.