Viss sākās pirms 6 gadiem. Aptuveni ap šo pašu laiku līdzīgi kā šī brīža vidusskolnieki, biju pilnībā ierauts eksāmenos. Tad sekoja iestājeksāmeni augstskolā, kuri lai arī sākumā likās neveiksmīgi (netrāpīju tur, kur vēlējos), beigās izrādījās pat veiksmīgāki nekā varēju iedomāties.

Biju nolēmis, ka studēšu LU un kā pirmo prioritāti izvirzījis LU Datorzinātņu bakalaura programmu, bet kā otro - tajā laikā pavisam jauno 1. līmeņa augstākās profesionālās izglītības studiju programmu “Programmētājs”. Tā nu sagadījās, ka uz bakalaura programmu bija gana liels konkurss un to neizturēju. Iestājos profesionālās studiju programmas budžeta grupā.

Laikam ejot arvien biežāk nācās pārliecināties, ka tieši profesionālā programma ir tas, kas mani interesē un lietas, kas man likās nesvarīgas daudz spēcīgākā līmenī tika prasītas tieši no baklauru studiju programmā studējošajiem. Jau tad, kad iestājāmies profesionālajā studiju programmā, mums visu laiku tika teikts, ka tad, kad pabeigsim šo divus ar pusi gadus ilgo programmu (divu gadu mācības un pus gada prakse), varēsim turpināt mācības bakalaura studiju programmā sākot no 3. kursa. Tā kā sāku strādāt jau no 2. kursa, tad kopā ar vairākiem kursa biedriem nokārtojām, ka mūsu prakses ieskaita jau mācību laikā. Veiksmīgi aizstāvējām kvalifikācijas darbus, iestājāmies bakalauru studiju programmā. Tā kā bijām pirmie šīs studiju programmas studenti, kas vēl gribēja izveikt mahinācijas ar prakses atstrādāšanu mācību laikā, tad bieži vien nācās pamatīgi iespringt, lai nonāktu pie vēlamā rezultāta tieši dažādu nenokārtotu birokrātisku formalitāšu dēļ.

Lai nu kā 3. kursā jau bijām „piedzinuši” tos bakalaurus, kas mūs izspieda no bakalaura studiju programmas budžeta grupas tad, kad mēģinājām iestāties augstskolā. Atšķirība bija vien tāda, ka mums jau bija viens diploms kabatā, bet viņiem nekā. Tad nu tālāk sekoja cīņa ar pāris leģendāriem LU pasniedzējiem, vēl kāds brīdis pacietīga darba un jau bakalaura diploms rokā. Ņemot vērā, ka tika veiksmīgi aizstāvēts bakalaura darbs, tiku to studentu vidū, kam bija iespēja bez iestājeksāmeniem turpnāt mācības LU Datorzinātņu maģistra studiju programmas budžeta grupā. Te nu bija dilemma – it kā mācīties vairs negribējās, pāris diplomi jau ir kabatā, taču tajā pašā laikā tiek piedāvāts atkal turpināt mācības budžeta grupā. Tā kā tajā laikā vēl bija priekšā pāris pēdējie iesaukumi obligātajā militārajā dienestā un apziņa, ka vēlāk izglītība varētu maksāt palielas naudiņas, tomēr nolēmu studēt. Ar ļoti lielu piespiešanos dažos priekšmetos veiksmīgāk, citos ne tik veiksmīgi, tomēr tiku cauri visam un nu šajā ceturtdienā aizstāvēju arī savu maģistra darbu. Lielais cikls ir noslēdzies, tagad tikai jāsagaida pēc gandrīz mēneša esošais izlaidums.

Šobrīd ir tāda dīvaina sajūta – ja tā padomā, kopš sāku iet skolā 1. klasē, nevienu brīdi man nav bijusi situācija, kad es nemācītos – tad skola, tad vidusskola, tad augstskola, bet tagad viss ir beidzies. Beidzot esmu brīvs un beidzot ir parādījies salīdzinoši daudz brīva laika. Sestdienas, svētdienas var pavadīt pēc sirds patikas, nevis uztraukties par to, ka ir kaudze uzdotu praktisko darbu vai iekavētu mājas darbu. Patiesībā sajūta ir vienkārši fantastiska. Ja tā padomā, kas tad no šiem sešiem lielās izglītības gadiem ir bijis vērtīgākais, tad laikam tie ir tieši pirmie divi gadi profesionālajā studiju programmā un atsevišķi priekšmeti no pārējiem četriem gadiem. Ja tā jāsalīdzina kvalifikācijas darbs, bakalaura darbs un maģistra darbs, tad godīgi sakot man liekas, ka maģistra darbs vismaz manā gadījumā bija visvājākais – liela aizņemtība darbā, iztrūkstošs stimuls kaut ko darīt lietas labā un apziņa, ka pie tā papīra tikšu.

Tad nu beigu beigās laikam vajadzētu atzīt, ka Latvijā tomēr eksistē bezmaksas augstākā izglītība, jo par studijām augstskolā sešu gadu garumā mācību maksu tā arī neesmu maksājis – atliek vien izvēlēties pareizo studiju programmu. Vai tie seši gadi bija to vērti? Es domāju, ka jā – katrs, kas tādai sistēmai ir izgājis cauri, ir ieguvis kaut kādu rūdījumu, tad nu papildinot iegūtās zināšanas praksē visu mācību garumā gala rezultāts, manuprāt, ir gana labs.

Tuvāko pāris gadu laikā ir doma turēties pa gabalu no augstākās izglītības iestādēm, varbūt nokārtot kādu sertifikātu vai apmeklēt kādus kursus, taču skaidrs ir viens - pēc tik ilga mācību perioda esmu pelnījis kārtīgu atpūtu.