Es nezinu vai es esmu vienīgais, kas ir novērojis šādu likumsakarību, taču padalīšos ar to. Latvijas internetā ir kaut kāds bariņš blogotāju, katram ir savas intereses, taču lielākā daļa no viņiem vairāk vai mazāk ir saistīti ar IT lietām. Tad nu kādu laiku atpakaļ pavērojot to, kas tiek rakstīts blogos, secināju, ka katra sevi cienoša blogotāja arsenālā ir jābūt 2 standarta lietām:

  1. digitālajai kamerai (vēlams dSLR), kuras bildes laiku pa laikam uzpeld attiecīgajā blogā
  2. velosipēdam, ar kuru doties pārbraucienos un tikt pie jaunām bildēm, doties cīņā dažādos velo pasākumos vai vienkārši doties uz darbu vasarā.

Patiesībā nezinu cik daudzu blogotāju rīcībā ir šāds “džentelmeņa komplekts”, taču man ir radusies sajūta, ka tādi ir lielais vairākums. Lai nu kā, vienmēr ar interesi lasu cu piedzīvojumus šajā sfērā. Tad nu sakarā ar lielo notikumu izlēmu sev uzdāvināt dāvanu - Superior XQ 750 velo. Nekas īpašs, kārtīgs iesācēju braucamais, kas neprasa nekādas lielas investīcijas. Patiesībā ar daudzām lietām ir pavisam vienkārši - ja tu nezini, kāpēc tev vajag kaut ko dārgu un ekskluzīvu, labāk iesākumā iegādāties kaut ko vienkāršu un lētu. Tā nu par noteikumu velosipēda iegādei izvirzīju budžetu, biju ar mieru šķirties no 150-200Ls, iekļāvos šīs robežas galējā augšējā punktā.

Tad nu šodien agrāk devos prom no darba, lai iegādātos savu noskatīto dāvanu. Pirkums bija ātrs un vienkāršs - ar pārdevēju jau iepriekš biju sazinājies, tik vien kā gribēju pirkumu pirms tam apskatīt un uzkāpt virsū iemēģināt. Patiesībā tā kārtīgi ar velosipēdu nemaz pēdējo gadu laikā nebiju braucis, mans pēdējais velosipēds bija liekas kādus 10 gadus atpakaļ, kad vēl bija vecie labie “школьник”, “saliekamo”, “vīriešnieku” un “sieviešnieku” laiki. Tā nu beidzot tiku pie kārtīga velosipēda, kuram var mainīt ātrumus, ir rokas bremzes un citi kārtīgo velosipēdu prieki, ieskaitot priekšējās bremzes, kas varētu kādreiz noderēt, lai mestu kūleņus pāri stūrei.

Kā jau var nojaust, tikko pārbraucu mājās, sēdos jaunajam kumeļam mugurā un devos turpat blakus esošajā Baložu mežā. Pusotra stunda braukāšanas un esmu gandrīz beigts, toties apmierināts. Ja vien būtu apņemšanās, tad tagad būtu labs iemesls pēc pamošanās pirms došanās uz darbu izbraukt kādus 10 kilometrus garu gabaliņu sportiskās formas uzturēšanai, taču ar to apņemšanos jau ir tā, ka labāk vienkārši sākt kaut ko darīt, nekā apņemties un pēc tam satraukties, ka apņemšanos nevar izpildīt :)

Lai nu kā, pēc vairāku gadu braukāšanas tikai ar auto, atkal sajust kā zem velosipēda riepām čaukst čiekuri un apkārt dzied putni ir vienkārši lieliski! Iesaku izbaudīt! Vienīgā ellīgi dīvainā sajūta, ar kuru saskāros ir tā, ka pirmās pus stundas laikā vismaz 5 vai pat vairāk reizes pieķēru sevi pie domas, ka mēģinu skatīties spoguļos, līdzīgi kā to daru braucot ar auto. Tad nu tagad nāksies pierast, ka, lai uzzinātu, kas notiek aiz muguras, nāksies pagriezt galvu :)