webtech.lv

Nevienam nav noslēpums, ka programmētāji mēdz nosēdēt visu dienu pie datora un tā arī ne reizi nepiecelties, neatpūsties, neizlocīties. Vienīgie iemesli, kāpēc progrmamētāji atpūšas ir pavisam triviāli:

1. Māte daba sauc – WC apmeklējums
2. Izsalkums – pusdienas, lai gan varētu gadīties, ka arī pusdienlaiks bieži vien tiek atsēdēts pie datora
3. Slāpes – lai aizstaigātu līdz tuvējam veikalam pēc kāda dzeramā, vai sliktākajā gadījumā aizietu līdz biroja otram stūrim un uztaisītu kādu krūzi kafijas/tējas vai vienkārši ielietu svaigu vēsu ūdeni no ūdens automāta

Dikti maz to iemeslu? Diezgan daudzi programmētāji smēķē un tādējādi piespiež sevi ar atkarības palīdzību novērsties no datora un atpūsties ik pēc laika uz kādu brīdi. Tieši pāris dienas atpakaļ pamanīju kādu ierakstu tepat Latvijas blogā, kurā tas pat tiek atzīts par vienu no smēķēšanas plusiem, lai arī pats bloga autors nesmēķē.

Te nu būtu vietā padalīties ar informāciju, kā tas notiek pie mums darbā. Agrāk, kad tikko sāku strādāt savā pašreizējā darba vietā pat bija izveidojusies interesanta situācija – neviens programmētājs nesmēķēja, smēķēja visi pārējie neprogrammējošie darbinieki. Tagad, kad uzņēmums ir pietiekami izaudzis, ir arī uzradušies smēķējoši programmētāji.

Aptuveni 3 nedēļas atpakaļ tika izdarīti pāris secinājumi – smēķētāji diezgan bieži dodas smēķēt, atpūšas, kamēr nesmēķētāji tā arī no krēsla nepieceļas. Kā jau var iedomāties, tad priekšniecībai sāka likties, ka smēķētāji strādā mazāk, attiecīgi vajadzētu kaut ko darīt, lai arī nesmēķētājiem būtu iemesls kādu reizi atiet no datora un atpūsties. Darbā tika izveikta aptauja, ko darīt, bija vairāki varianti (ja nemaldos, tad ar prioritāti tika aptaujāti tieši nesmēķējošie programmētāji):

1. Uzstādīt basketbola grozu pagalmā – problēma: neviens īpaši negribēs iesvīst un pēc tam atgriezties pie darba. Atcelts.
2. Iegādāties galda tenisu – problēma: liels galds, vienlaikus var spēlēt tikai 2 cilvēki. Atcelts.
3. Iegādāties galda hokeju – iespējama problēma: iespējams, ka ātri salūzīs. Atcelts.
4. Iegādāties biljarda galdu – problēmas: liels galds, dārgs, vienlaikus var spēlēt 2 spēlētāji, ilgas spēles. Atcelts.
5. Iegādāties novusa galdu – bonuss: mobils galds, vienlaikus var spēlēt pat 4 cilvēki. Pieņemts.

Galu galā tika iegādāts novusa galds, kas arī savu uzdevumu daudz maz pilda. Lielākā daļa programmētāju jau ir paspējuši iemēģināt savu roku spēlē, ir pietiekams iemesls izkustēties no datora.

Tā nu, cienītais darba devēj, ja jūsu kolektīvā ir programmētāji, kas nesmēķē, tad ieteiktu jums noziedot kādus aptuveni 70Ls par novusa galdu vai līdzvērtīgu summu par citu galda spēli, kas prasa izkustēšanos no datora un nesmēķējošie programmētāji būs laimīgāki (tiesa pirms tam ir vērts apspriesties ar pašiem programmētājiem, vai viņi to vēlas). Arī komunikācijai, kas ir viens no veiksmīga darba stūrakmeņiem, starp programmētājiem vajadzētu uzlaboties.

Nē, runa nebūs par nekārtībām mūsu valsts tieslietu sistēmā vai arestu par nozagtiem 20 latiem. Šis būs kārtējais ieraksts par naudas lietām un kredītiem.

Ņemot hipotekāro kredītu diezgan labi apzinājos, ka kredīta atmaksas iesākumā labu daļu no maksājuma summas saturēs tieši kredīta procentu atmaksa, vēlāk šī propocija mainīsies otrā virzienā, līdz kredīta procentu maksājumi saruks līdz minimumam tāpat, kā pamatsumma. Tā kā kredīta ņemšanas laikā aptuveni 3 gadus atpakaļ mani ienākumi nebija diži lieli, tad izvēlējos hipotekāro kredītu uz tajā laikā maksimālo termiņu – 30 gadiem. Jau toreiz pamanīju, ka kredīta procentu maksājumi salīdzinājumā pret kredīta pamatsummas apjomu ir nesalīdzināmi lielāki. Tajā laikā tam būtisku uzmanību nepievērsu.

Šobrīd, kad nu jau pāris reizes esmu arī veicis hipotekārā kredīta pamatsummas priekšlaicīgu dzēšanu, secināju, ka ir laiks arī samazināt kredīta termiņu. Tā vietā, lai bankai maksātu procentus atlikušos 27 gadus, nolēmu termiņu samazināt un maksāt nedaudz lielāku ikmēneša maksājumu.

1. solis – klientu menedžeris

Tā kā esmu veiksmīgi ticis pie bankas zelta klientu apkalpošanas programmas un man ir nozīmēts pašam savs klientu menedžeris, pirmais bija zvans menedžerim, lai aptaujātos, kā tas notiek un ko viņi par to vispār saka. Patiesībā klientu menedžera reakcija mani pārsteidza. Sarunā visu laiku tika pieminēts, ka tas neesot to vērts, ka naudas vērtība visu laiku krītoties un ka viņi paši iesakot ņemt kredītu kaut vai uz 150 gadiem ar maksājumu 10 latu mēnesī.

Beigās tomēr pieklājības pēc un tāpēc, lai mani neatšūtu tomēr paskaidroja, ka viņi kredītu lietas nerisina, ar to jādodas pie kredītspeciālista, pie kura esmu paņēmis hipotekāro kredītu. Tā nu vēlreiz man tika paskaidrots, ka naudas vērtība visu laiku tikai krītoties un ka tas neesot to vērts, bet tas jau esot mans lēmums un man esot pašam jāizdara izvēle. Laipni atvadījos, pateicos par ieteikumiem.

Ja tā padomā ar vēsu prātu, patiesībā šāda bankas reakcija mani nepārsteidz, jo ir taču atšķirība, vai viņi garantētu peļņu saņem, piemēram, 20 vai 27 gadus :).

2. solis – kredītspeciālists

Dodos uz darbam tuvāko banku, lai uzrakstītu iesniegumu. Izrādās, ka jādodas pie sava kredītspeciālista, kas atrodas otrā Rīgas galā. Labi, lai būtu. Aizbraucu, uzrakstu iesniegumu par kredīta termiņa maiņu un ieminos, ka gatavojos arī dzēst daļu no pamatsummas. Attieksme – “Viss kārtībā, visu nokārtosim!”. Esmu aizbraucis pusceļā atpakaļ uz darbu, kad zvana kredītspeciālists – “ziniet, es te tā padomāju, varbūt to kredīta termiņa maiņu veicam pēc kredīta pamatsummas dzēšanas, lai uzreiz varētu samazināt par lielāku termiņu?”. Jā, lai būtu. Tā kā pamatsummas dzēšanai domātā nauda stāv depozītā, tad jāpagaida 7 dienas, līdz tā būs pieejama.

3. solis – kredītspeciālists, dublis 2

Pēc nedaudz vairāk kā nedēļas ierodos pie kredītspeciālista, lai uzrakstītu otru iesniegumu par kredīta pamatsummas dzēšanu. Process kā parasti aizņem 5 minūtes laika un jau tās pašas dienas pēcpusdienā daļa no kredīta pamatsummas ir dzēsta. Viss notiek pavisam vienkārši.

4. solis – gaidam pārrēķināto kredīta atmaksas grafiku

Nezinu, kādas ir procedūras bankā, taču kredīta atmaksas termiņa maiņa nenotika tik veikli kā pamatsummas atmaksa. Šoreiz nācās pagaidīt kādas 2 vai 3 dienas, līdz savā internetbankā pamanīju, ka ir kļuvis pieejams jaunais atmaksas grafiks. Izmaiņas ir interesantas. Nolēmu ka katru mēnesi bez problēmām varu atļauties maksāt par aptuveni 20Ls vairāk kā līdz šim, to arī norādīju rakstot iesniegumu.

Lai ērtāk būtu saprast izmaiņas, apkopoju tās tabuliņā, gluži kā to dara svara vērotāji:

Fināls

Lieki piebilst, ka samazinot termiņu par 7 ar pusi gadiem esmu apņēmies bankai nesamaksāt nieka 15 000 EUR procentu maksājumos. Te nu arī ir izskaidrojums par to, kāpēc klientu menedžeris mazliet mēģināja mani atrunāt no šāda soļa. Vienīgais mīnuss šim visam pasākumam ir tas, ka šāda kredīta atmaksas grafika maiņa manā gadījumā nebija bez maksas. Komisijas maksa par šādu pasākumu bija 40Ls, kas patiesībā nemaz nav tik daudz, ja salīdzinām ar izdevīgumu ilgtermiņā.

Stāsta morāle: ir vērts parēķināt, vai hipotekārā kredīta atmaksai tiešām ir nepieciešams tik garš termiņš, kā tas ir šobrīd.

Es labu laiku nevarēju saprast, kas man nepatīk vārdā “blogeris”. Lai arī aptauja par dažādu blogošanas terminu latviskojumiem noslēdzās pirms pāris mēnešiem, man tomēr kaut kas no tā visa neliek mieru. Izrādās, ka iemesls ir pavisam vienkāršs un beidzot es to sapratu (jā, mazliet aizķēros par diviem mēnešiem). Ja mēs pieņemam, ka darbību kopumu, ko mēs veicam, lai veiktu kādu ierakstu savā blogā mēs saucam par blogošanu, tad pēc loģikas pašu ieraksta veicēju vajadzētu saukt par blogotāju, nevis blogeri. Kāpēc? Iedomājamies, ka to pašu darbību kopumu mēs nosaucam par sēņošanu vai ogošanu (vārdi ar vienādām izskaņām) un tad visus cilvēkus, kas to dara nosaucam par sēņeriem un ogeriem.

Lai nu kā, maz ticams, ka Latvijas “sēņeru” un “ogeru” masas mani sadzirdēs :)

Laiciņš, labs, mājas darbi apdarīti, tālāk jau vairs divu domu nav – lejā uz pagrabu pēc velo, foto soma plecos un aidā tālēs zilajās. Tieši tam jau patiesībā arī ir domāta vasara, lai arī tādas biroja žurkas, kā programmētāji varētu tikt pie saules stariem un padarīt mazliet brūnākus savus bālos ķermeņus. Pirms izbraukšanas vēl tikai mazliet apskatījos kartē, cik tad īsti tālu no Baložiem ir Bolderāja, jo tieši tur bija doma aizvizināties – nu jau kādus 6 gadus dzīvojoties pa Rīgu, liekas tur tā arī nebiju bijis, tik vien kā pāris reizes braucis garām ar kādu no kuģīšiem pa Daugavu.

Nez kāpēc biju iedomājies, ka visu ceļu varēšu ērti braukt gar Daugavas malu un skatīties kas notiek gan šajā, gan otrā pusē upei, diemžēl tā īsti tikt klāt pie paša ūdens varēja tikai pavisam nedaudzās vietās.

It kā sākumā bija doma, ka varētu aizbraukt līdz pat pašai jūrai, taču ņemot vērā, ka līdzi nebija karte un nebija nekādas nojausmas, cik tālu esmu ticis un cik tālu vēl ir jābrauc līdz jūrai, tad vienkārši vienā brīdī griezos apkārt un braucu uz māju pusi – sāka parādīties gan pirmās paguruma pazīmes, gan arī vienkārši neizturami sāka sāpēt dibens – tā arī laikam vēl neesmu pieradis pie tik ilgas sēdēšanas uz velo sēdekļa, vai arī vienkārši jāsaņemās un jānopērk bikses ar polsteriem :).

Visā visumā interesanti – pabraucot tā lēnām uz to pusi var atgriezties aptuveni pāris gadus senā pagātnē – tajā pusē praktiski nemanīju nevienu jauno daudzstāvu apbūves projektu, privātmājas arī cik manīju bija tikai pāris tādas labi sakoptas, pārējās visas saglabājušās no padomju laikiem, pie tam diezgan daudzās vietās pat māju numura zīmes vēl ir saglabājušās gan ar krievisko ielas nosaukumu, gan latvisko. Braucot ar velo ik pa brīdim nācās secināt, ka kaut kur pa ausu galam dzirdētais par dažādām smakām pārpildīto Bolderājas gaisu ir patiesība.

Ja tā padomā, tad laikam šī varētu būt bijusi garākā distance, ko esmu paveicis savā velo braukšanas laikā. Kopā nobraukti 55.36km, ceļā pavadītais laiks ~3.5h, vidējais ātrums ~16km/h. Laikam būs vien jāiegādājas bluetooth GPS modulis, lai varētu pēc izbraucieniem paskatīties kā un kur esmu vizinājies.