webtech.lv

Turpinam cīņu ar inflāciju? Liekas, ka nebūs tāda cilvēka, kas nebūtu dzirdējis par aicinājumiem veidot uzkrājumus, lai mazinātu apritē esošo naudas daudzumu un tādējādi cīnītos ar inflāciju. Lielais vairums cilvēku automātiski spirinās pretī un saka, ka nav jau jēgas naudu krāt, jo inflācija jau nez cik gadus no vietas ir lielāka par jebkura depozīta procentiem un tāpēc nauda pēc iespējas ātri ir jāiztērē.

Te nu nākas atgādināt par citiem ieguldījumu instrumentiem – gan akciju tirgu, gan dažādiem ieguldījumu fondiem, kas var sniegt stipri lielāku atdevi par inflāciju. Patiesībā šo ierakstu mani pamudināja uzrakstīt šīsdienas laikraksta Diena pirmajā lapā publicētais raksts par to, ka daļa no privātajiem nekustamo īpašumu tirgotājiem pārvirzot savus naudas līdzekļus no nekustamā īpašuma tirgus uz fondu tirgu, veicot ieguldījumus salīdzinoši maza riska ieguldījumu fondos ar atdevi aptuveni 10-15% gadā. Tāpat rakstā bija minēts, ka Parex Asset Management (fondu pārvaldnieks) šogad esot jau paspējis piesaistīt vairāk līdzekļus, nekā pagājušajā gadā kopā. Lai nu kā tur arī būtu ar lielajiem vīriem un lielajām summām, pastāstīšu, kā man iet ar savu naudas līdzekļu ieguldīšanu fondos.

Pirmo reizi ar akciju tirdzniecību es sastapos vēl mācoties vidusskolā, kādus, laikam, 8 gadus atpakaļ. Tad Rīgas Fondu birža organizēja iepazīšanās nedēļu, kuras laikā nebija jāmaksā nekādas komisijas maksas, tāpēc biržā varēja paspēlēties ar cenu svārstībām arī ar pavisam nelielām summām pilnīgi jebkurš interesents. Tā kā tajā laikā man vēl nebija 18 gadu, tad nācās visas lietas kārtot ar mammas palīdzību, bet tas neko diži netraucēja. Pēc nedēļas spēlēšanās ar Rīgas Fondu biržā kotētajām akcijām, biju nopelnījis aptuveni 10Ls ar starta kapitālu aptuveni 70Ls. Ja būtu jāmaksā visas komisijas maksas, tad, visticamāk, ieguvums būtu bijis tuvs nullei vai pat negatīvs. Tad gan akciju cenas bija stipri zemākas, nekā tagad, tāpēc arī varēju iegādāties lielāku akciju skaitu un pie mazām svārstībām jau varēju piefiksēt kaut kādu peļņu. Lai nu kā, pa šo nedēļu aptuveni sapratu, kā notiek akciju tirdzniecība un interese par šīm lietām man tā arī nav noplakusi līdz šim brīdim.

Jūlija sākumā izdomāju atkal paspēlēties. Šoreiz gan nevēlējos īpaši iedziļināties akciju tirgū un izvēlējos uzticēties ieguldījumu fondiem, visu fondu rezultāti bija gana interesanti, daži pagājušajā gadā pat lielījās ar 60 un vairāk procentus lielu peļņu. Tā kā uz brīdi bija mazliet brīvi naudas līdzekļi, tad izdomāju, ka varētu šim pasākumam atvēlēt 300 EUR.

Pirmais solis – dodos uz banku, lai atvērtu vērtspapīru kontu

Process pavisam nesāpīgs, 3Ls komisijas maksa, pāris parakstīti papīri un man ir vērtspapīru konts, kuru varu pilnībā apkalpot izmantojot savu internetbanku. Iesākumā papētīju bankas piedāvātos ieguldījumu fondus, paskatījos, kur nauda tiek ieguldīta, kādi ir iepriekšējo termiņu rezultāti. Nolēmu, ka nebūtu prātīgi visas olas likt vienā groziņā, tāpēc izvēlējos naudu ieguldīt divos dažādos ieguldījumu fondos vienādās daļās – katrā pa 150EUR.

Otrais solis – pērkam fondu apliecības

Fondu apliecību pirkšana patiesībā nav tik ātra – ir jāveic pirkuma uzdevums un tad aptuveni 2-3 dienu laikā tas tiek izpildīts. Tāpat ir jārēķinās, ka pārāk mazas summas fondos ieguldīt nav izdevīgi. Ja pareizi sarēķināju, tad manā bankā, lai nezaudētu uz minimālajām komisijas maksām ir vērts ieguldīt summas, kas lielākas par 300EUR. Tā kā nebija iedvesmas uzreiz spēlēties ar tik lielām summām, tad atļāvos mazliet arī zaudēt uz komisijas maksām. Kā nekā tas viss ir vairāk vai mazāk eksperiments, lai labāk saprastu kas un kā darbojas. Kā vienu no ieguldījumu fondiem izvēlējos austrumeiropas nekustamā īpašuma fondu, bet kā otru izvēlējos riskantāko no piedāvātajiem fondu fondiem (ieguldījumu fonds, kas veic ieguldījumus nevis akcijās, bet citos ieguldījumu fondos). Abi izvēlētie ieguldījuma fondi ir ar salīdzinoši augstu riska pakāpi, taču tas līdz ar to paver iespējas uz lielāku peļņu.

Trešais solis – gaidam rezultātus

Šeit nu sākas interesantākais process – fondu vērtība mainās katru dienu – interneta bankā ir iespējams katru dienu pēc plkst 14 apskatīt attiecīgās dienas rezultātus. Tad nu var droši apgalvot, ka, kopš esmu kļuvis par fondu apliecību īpašnieku, esmu arī neskaitāmas reizes biežāks interneta bankas apmeklētājs. Ir taču tik patīkami pēc smagas darba dienas vakarā ieiet interneta bankā un ieraudzīt, ka ieguldītā naudiņa ir pieaugusi par dažām procentu desmitdaļām. Protams, ja vien tā ir pieaugusi.

Risks

Ja ieguldījumos fondos nebūtu riska, visticamāk, ka bankas nemaz nepiedāvātu parastos depozītu pakalpojumus – visi cilvēki izvēlētos ieguldīt naudu fondos, jo redz tur peļņa ir lielāka. Patiesība ir skarba, ieguldot augstāka riska fondos tu pats arī riskē ar savu naudu. Tā kā es savā eksperimenta kārtā ieguldījumus veicu salīdzinoši augsta riska fondos, tad arī rēķinājos, ka ir iespējams arī negatīvs rezultāts.

Rezultāti

Tikko paskatījos sava konta izrakstu un secināju, ka ieguldījumus esmu veicis 6. jūlijā. Apritējuši ir gandrīz apaļi divi mēneši. Kāds tad ir rezultāts? Ieguldīju 300 EUR. Lai veiktu divu dažādu fondu apliecību pirkšanu, nācās šķirties no 10Ls (minimālā komisijas maksa 5Ls par katru darījumu), kuri tika atņemti no manas izvēlētās summas – 300 EUR. Tātad kopā fondu apliecības nopirku par 286 EUR. Biju plānojis, ka aptuveni mēneša vai divu laikā komisijas maksa būs atpelnīta, taču nekā. Fondu vērtība manāmi sasvārstījās uz nepareizo pusi un šobrīd manu fondu apliecību vērtība ir nokritusies līdz 268 EUR. Triviāla matemātika un rezultāts rokā – ieskaitot komisijas maksas kā zaudējumus, kopā esmu zaudējis 32 EUR. Rezultāts nav diez ko iepriecinošs, taču ir jārēķinās, ka īstermiņā var gadīties visādas svārstības. Labā ziņa ir tāda, ka pēc salīdzinoši strauja manu izvēlēto fondu apliecību vērtības krituma, šobrīd tiek saglabāta tendence vērtībai atkal celties augšup. Tā kā, iespējams, jau pavisam drīz arī sākotnēji izvirzīto mērķi par komisijas maksas atpelnīšanu būšu sasniedzis.

Secinājumi

Cerams, ka negatīvais rezultāts ir īslaicīgs. Ne velti visās 3. pensiju līmeņa reklāmās beigās saka, ka “vēsturiskais ienesīgums negarantē līdzvērtīgu ienesīgumu nākotnē”. Tāpat arī ar ieguldījumu fondiem – uz šo ieguldījumu līdzekli ir jāskatās ilgtermiņā. Tas, ka pāris mēnešus pieaugums ir negatīvs tikpat labi var kompensēties ar uzviju nākamajos pāris mēnešos. Tā, piemēram, mana izvēlētā fondu fonda ieteicamais ieguldījumu periods ir pat 7 gadi. Tad nu secinājums, ja gadījumā nav vēlmes riskēt un lieki naudas līdzekļi ir pieejami tikai īstermiņā, tad labāk izvēlēties kādu termiņdepozītu vai arī vienkārši krājkontu, kurā samierināties ar standarta procentu likmēm. Ja nu tomēr ir vēlme darboties ar ieguldījumu fondiem, tad laipni lūdzam, taču jārēķinās ar risku.

Pēc vakardienas neveiksmes ar savu pirmo saules tējkannas projektu secināju, iegūtie 36.8^oC ir pārāk maz, lai to tā atstātu. Tad nu vakar vakarā ķēros pie kļūdu un papildus informācijas meklējumiem. Pirmie rezultāti ilgi nebija jāgaida – ātri vien uzdūros vairāku fizikas pasniedzēju veidotajiem saules tējkannu projektiem, kur bija parādītas gan viņu projektu bildes gan arī daži apraksti par to, kā pašiem izveidot šādu tējkannu.

Viena lieta, kas man līdz šim nebija ienākusi prātā – tieši šādas konstrukcijas tējkannas tiek izmantotas 3. pasaules valstīs, lai no netīra ūdens iegūtu tīru. Saulē tiek izlikts šāds rīks, ūdens sasildīts līdz 60^oC un karsēts vēl 15 minūtes. Pēc tam iepriekš netīrais un baktērijām pilnais ūdens jau ir lietojams uzturā. Tā kā lielākā daļa nabadzīgo valstu atrodas vietās, kur ar saules enerģiju nav problēmu, tad tieši šādā veidā tiek risinātas dzeramā ūdens problēmas.

Vislabāk no atrastajiem projektiem man iepatikās kādas Norvēģijas fizikas pasniedzējas veidotie projekti, kura neskatoties uz to, ka Norvēģija atrodas ļoti tālu uz ziemeļiem, ziemā ar pašas veidotu saules tējkannu 1 litru ūdens bija uzvārījusi 14 un 25 minūtēs, attiecīgi pie 7^oC un -8.6^oC āra temperatūras.

Būvējam otro tējkannu

Labi, tik tālu par informācijas meklējumiem. Atgriezīsimies pie mana projekta. Pēc vakardienas izdarībām ar palielināmajām lapām acīmredzot esmu traumējis savu melni krāsoto burku, jo vakarā pielēju to pilnu līdz malām, bet no rīta līmenis bija par kādiem 3 cm zemāks. Nekas cits neatlika, kā aptīt to ar izolācijas lentu un cerēt, ka turpmākajos eksperimentos tā izturēs līdz galam.

Tā kā pēc vakardienas biju sapratis, ka ar manu mazo caurumu kartona kastē ir stipri par maz, lai savāktu nepieciešamo daudzumu saules enerģijas, tad šoreiz izmantoju vienu no liekajām mēbeļu detaļām, kas bija palikusi mājās pēc sekcijas salikšanas (sekcijai transportētāju vainas dēļ bija cietušas skapju aizmugurējās preskartona plāksnes, kuras man tika iedotas vietā citas). Tad nu ņēmu preskartona plāksni, sadalīju 3 daļās un aplīmēju ar alumīnija folliju, lai iegūtu salīdzinoši liela izmēra reflektorus. No vakardienas kastes pagatavoju vēlvienu līdzvērtīga izmēra plāksni un arī aplīmēju ar folliju. Tā kā biju pazaudējis savai melnajai burkai derošo vāku, tad vakar izmantoju lielāku vāku, kas īsti nepildīja savu funkciju. Atkal devos uz K-Rauta veikalu, kurā par laimi varēja iegādāties dažādu diametru vākus, no kuriem viens derēja.

Preskartona plāksne sadalīta pa daļām.

Gatavie reflektori

Tālāk jau atkal devos tepat ārā tuvējā Baložu mežā uzstādīt savu tējkannu. Tā kā biju ielējis diezgan aukstu ūdeni (17.6C) savā burkā, tad, kamēr stellēju tējkannas reflektorus, ieraku burku turpat blakus esošajās smiltīs, kas tobrīd bija uzkarsušas jau līdz 38^oC. Lai arī pašas tējkannas sastellēšana aizņēma vien pāris minūtes, tikmēr jau smiltīs ieraktā burka bija paspējusi sasildīt tajā esošo ūdeni līdz nepieciešamajam starta lielumam – 20^oC. Tikai tagad atcerējos, ka biju plānojis paņemt arī burkai domātu statīvu, lai burku varētu pacelt mazliet uz augšu no follijas un tā siltu arī no apakšas. Neko darīt, izlīdzējos ar līdzi paņemto izolācijas lentas rullīti, uz kā arī novietoju burku. Tālāk jau atkal atlika tikai gaidīt rezultātus un tos pierakstīt.

Burka ierakta karstajās smiltīs

Skats no malas

Skats no augšas

Rezultāti

Šodien rezultāti bija jau iespaidīgāki un vairs īsti neatlika laika taureņu, spāru un citu kukaiņu fotografēšanai – temperatūra kāpa pietiekami strauji, lai spētu manī radīt interesi par to, cik tad īsti ātri un cik tālu tā uzkāps. Būtībā kā sākotnējo mērķi biju uzstādījis sasniegt vismaz 60 grādu atzīmi un tad noturēt šādu temperatūru vismaz 15 minūtes, lai varētu teikt, ka esmu dzēris no baktērijām tīru ūdeni, līdzīgi kā to dara nabadzīgajās valstīs.

Skatoties uz rezultātiem, tomēr izrādījās, ka var sasniegt pat vēl lielāku temperatūru un tad jau mērķis pārvērtās par vakardienas rezultāta dubultošanu. Ja vakar maksimālā sasniegtā temperatūra bija 36.8^oC, tad šodien skatoties uz sākotnējiem rezultātiem biju nolēmis sasniegt vismaz 73.6^oC. Tad nu lūk arī rezultātu tabula.

Pietuvojoties 70^oC atzīmei pamanīju, ka temperatūras kāpuma straujums sāk samazināties un sāk pietuvoties arī pirmie mākoņi, kas varētu traucēt sasniegt vajadzīgo vārīšanās temperatūru. Tad nu nolēmu, ka tuprināšu līdz plkst 16:00 un tad arī piefiksēšu gala rezultātu. Tā kā plkst 16:00 līdz apaļai un pietiekami iespaidīgai temperatūrai bija palicis pavisam nedaudz, tad nolēmu sagaidīt un piefiksēt kā beigu temperatūru 75^o.

Tuvojamies finišam

Finišs

Dzeru tēju

Kad biju nolēmis beigt savu eksperimentu, atdūros pret vienu iepriekš neparedzētu problēmu – ūdens burka bija tik karsta, ka to pat nevarēja paņemt rokā, lai izceltu no tējkannas konstrukcijas. Tad nu nācās novilkt savu kreklu, lai varētu burku izcelt. Tālāk jau atkal izmantoju Dilmah melnās tējas maisiņu, lai uztaisītu sev tēju. Šodien biju mazliet piedomājis arī par pašu tējas dzeršanas procesu – somā līdzi bija arī cukurs un tējkarote, lai varētu baudīt kārtīgu tēju. Lai arī 75^oC priekš tējas ūdens kādam var likties par maz, lai izdzertu tēju, nācās pat pagaidīt, lai tā padziest. Kamēr tēja dzisa, biju jau paspējis novākt saules tējkannas konstrukciju, visas pārējās mantas sakrāmēt mugursomā. Tad nu izdzēru savu tikko vārīto tēju un devos mājup. Ja jāsaka godīgi, tad tējas garša bija tieši tikpat laba, kā tā ir vārīta mājās elektriskajā tējaknnā.

Laiks tējai!

Šoreiz varu teikt, ka eksperimentu var uzskatīt par izdevušos. Ja šim eksperimentam es būtu veltījis vairāk laika, tad visticamāk, ka būtu arī atradis veidu, kā melnajai stikla burkai apkārt izveidot sava veida “siltumnīcu”, kura saturētu karsto gaisu ap burku. Diemžēl problēmas arī radīja tas, ka manā rīcībā bija elektronisks termometrs. Ja sākumā es savu termometru vienkārši visu laiku turēju burkā (pakļaujot to tiešiem saules stariem), tad aptuveni stundu pēc mērījumu sākšanas pēkšņi termometra displejs sāka aizmigloties un nācās to ik pa laikam dzesēt, ņemot ārā no burkas. Ja man ik pa laikam nāktos taisīt vāļā savu “siltumnīcu” un veikt mērījumus, tad no šādas siltumnīcas nebūtu diez ko liela jēga. Tad nu palika tā, ka karstais gaiss, kas atradās apkārt burkai aizplūda līdz ar mazāko vēja plūsmiņu, tāpēc arī, visticamāk, ka tā arī es nebūtu panācis oficiālu ūdens vārīšanos un 100^oC sasniegšanu.

Fināls

Tagad vairs atliek tikai uzrakstīt konkursam nepieciešamo aprakstu, izvēlēties dažas bildes un nosūtīt konkursa komisijai. Uz galveno balvu nemaz neceru, drīzāk man ir cerība, ka es varētu tikt pie tējas krūzītes, kas man vienmēr atgādinātu, ka es to esmu ieguvis ar saules palīdzību uzvārot tēju. Lai nu kā, ne jau vienmēr konkursos ir jāpiedalās tikai tad, ja ir cerības uz galveno balvu. Lai kāds tiktu pie galvenās balvas, kādam citam ir jāpaliek aiz viņa. Tad nu šoreiz esmu gatavs arī palikt kādam aizmugurē, jo pašu galveno – sava veida izklaidi un azartu esmu ieguvis.

Galvenais mērķis tējkannas izveidē bija veikt pēc iespējas mazākus ieguldījumus pašā tējkannā. Var droši teikt, ka gadījumā, ja man nebūtu nepieciešams termometrs temperatūras fiksēšanai, tad šādas konstrukcijas tējkannu varētu uzbūvēt par atuveni 3Ls – nepieciešamie materiāli ir vien alumīnija follija un izolācijas lenta, kartona kastes varētu dabūt praktiski jebkurā veikalā, ja vien pajautātu pārdevējiem.

Jā, tā vien niez nagi tagad uzbūvēt vēl kādu saules tējkannu. :)

Mēdz teikt, ka skolnieku ieinteresētība kādā priekšmetā ir tīri atkarīga no skolotāja. Ja skolotājs māk radīt bērnos interesi par mācāmo vielu, tad arī viņi nākotnē iespējams virzīsies attiecīgajā virzienā. Jau gadiem ilgi tiek skandināts, ka Latvijā ir nepieciešami eksakto zinātņu speciālisti – matemātiķi, fiziķi, ķīmiķi, utt. Man bija tā laime pamatskolas un vidusskolas laikā mācīties pie vairākiem izciliem matemātikas, fizikas un ķīmijas skolotājiem, kas manī spēja radīt interesi par attiecīgajiem priekšmetiem. Neskatoties uz to, ka par savu profesiju esmu izvēlējies datorzinātnes, tomēr laiku pa laikam man rodas vēlme veikt kaut kādus vienkāršus eksperimentus.

Nu jau pāris gadus esmu žurnāla Terra abonents. Tiem, kas nezina, tas ir diezgan spēcīgs žurnāls par dabaszinātnēm un tehnoloģijām. Varētu teikt, kaut kas līdzīgs Ilustrētajai zinātnei, taču domāts nevis vienkāršajai tautai, bet tiem, kam ir dziļāka interese par attiecīgajām tēmām. Tur var regulāri atrast intervijas ar Latvijas labākajiem ķīmijas, bioloģijas, fizikas, utt. speciālistiem, lasīt par jaunākajiem atklājumiem gan Latvijā, gan pasaulē. Katrā ziņā interesants žurnāls.

Tad nu lūk, iepriekšējā Terras numurā tika izsludināts konkurss par labāko saules tējkannas konstrukciju. Noteikumi ir pavisam vienkārši – pēc iespējas īsākā laikā ir jāuzvāra 1 litrs ūdens, turklāt par enerģijas avotu drīkst izmantot tikai atjaunojamos enerģijas resursus un ūdens sākuma temperatūra nedrīkst būt augstāka par 20^oC. Tā kā konkursa nosaukums ir saules tējkanna, tad acīmredzot ir jārok saules enerģijas virzienā. Tad nu pastāstīšu, kā man veicās ar savu pirmo konstrukciju. Kāpēc pirmo? Tāpēc, ka vajadzīgā temperatūra netika sasniegta un ir idejas labākai konstrukcijai, līdz konkursa beigām vēl ir atlikusi gandrīz nedēļa.

Ideja

Sākotnējā doma ir salīdzinoši vienkārša. Nevienam nav noslēpums, ka saulē atstāta automašīna uzkarst līdz cilvēkam neciešamai temperatūrai pārdesmit minūšu laikā. Pie tam ņemot vērā, ka manam auto ir melni sēdekļi, es to izjūtu īpaši labi. Tad nu sākotnējā doma ir ņemt vienkārši kartona kasti, tajā ievietot burku un gaidīt. Nedaudz padomāju un secināju, ka burku varētu nokrāsot melnu, lai tā labāk absorbētu saules enerģiju. Pēc tam iedomājos, ka tā vietā, lai saules enerģiju absorbētu kartona kastes sienas, tās varētu pārklāt ar alumīnija folliju, kas saules enerģiju atstaros. Tā kā kastes iekšpusē atradīsies melni krāsota burka, tad attiecīgi atstarotā saules enerģija nonāks pie burkas. Tik tālu viss ir labi.

Nedaudz padomāju un atcerējos, kā bērnībā kādreiz niekojāmies ar palielināmajiem stikliem – pāris sekunžu laikā saulainā dienā varēja pavisam vienkārši aizdedzināt papīra lapu vai izkaltušu zāli. Nedaudz parakājos pa eBay un secināju, ka no ASV var pasūtīt liela izmēra palielināmās lapas, kas paredzētas karšu un telefona grāmatu lasīšanai. Tā kā cena šīm palielināmajām lapām bija pietiekami maza, tad nešauboties tās pasūtīju. Pēc pusotras nedēļas manas palielināmās lapas ir klāt un varu sākt domāt par tējkannas būvēšanu.

Tējkannas konstruēšana

Tā kā konkursa nolikumā ir teikts, ka temperatūras mērījumi ir jāveic ik pēc 1 minūtes, tad bija jāiegādājas arī termometrs. Tā nu šorīt no rīta devos uz veikalu, lai iegādātos pāris nepieciešamās lietas – bez termometra mājās nebija arī alumīnija follijas un izolācijas lentas. Ja izolācijas lentu un alumīnija folliju atradu K-rauta veikalā, tad ar termometru bija grūtāk – visi esošie termometri bija paredzēti temperatūrām līdz +70^oC. Tā kā konkursa uzdevums ir uzvārīt ūdeni, tad ar +70^oC būs par maz. Tad nu devos uz Tevalo, kur tiku pie termometra, kas darbojas līdz pat +250^oC. Tik tālu nu būtu. Iepriekšējā vakarā jau biju paspējis aizbraukt pie kaimiņa uz garāžu un nokrāsot melnu 1.6l gurķu burku. Tagad vairs atlika to visu ievietot kastē un doties ārā saulītē piefiksēt rezultātus.

Pats tējkannas konstruēšanas process bija salīdzinoši ātrs un vienkāršs. Kastes iekšpusi izklāju ar alumīnija folliju, drošības pēc to pielīmēju ar izolācijas lentu pie kastes sienām, pēc tam ievietoju tajā burku ar ūdeni un piestiprināju palielināmo lapu priekšā izgrieztajam caurumam kastē.

Vāram tēju

Patiesībā man nebija ne mazākās nojausmas, vai šis eksperiments izdosies – bija nojausma, ka, lai uzvārītu šādu daudzumu ūdens ar manu konstrukciju varētu nepietikt. Tā nu sēdos turpat blakus kastei zālītē un gaidīju, ik pa brīdim pierakstot arī rezultātus:

Nedaudz paskatoties uz rezultātiem, secināju, ka šodien ūdeni uzvārīt neizdosies (pie temperatūras kāpuma 0.9 grādi ik pa 5 minūtēm, man būtu nepieciešamas vēl ~60 stundas), tad nu metu mieru eksperimentiem un taisīju tēju no tāda ūdens, kāds nu man bija sanācis.

Fināls

Pirms biju sācis temperatūras mērījumus, likās ka tas būs tīri vienkārši, tomēr izrādījās, ka būs mazliet vairāk jāpakustina smadzenes, lai varētu tikt pie tiešām uzvārītas tējas. Mazliet padomāju un šobrīd jau ir radušās vēl pāris citas idejas, kā sasniegt augstāku temperatūru ātrāk un iespējams pat pilnībā uzvārīt ūdeni. Lai nu kā, vismaz izklaidējos un pavadīju laiku svaigā gaisā. Noslēgumā vēl tikai pāris bildes par pašu procesu un dažas bildes, kas tapa aiz gara laika gaidot rezultātus.

Foto

Nepieciešamie materiāli

Konstruēšanas process

Zemais starts

Skats no malas

Protokolētājs

Skatītāja – garāmgājēja

Skatītāji tribīnēs

Protokolētājs mērījumu starplaikā pozē

Laiks tējai!