Pēc vakardienas neveiksmes ar savu pirmo saules tējkannas projektu secināju, iegūtie 36.8oC ir pārāk maz, lai to tā atstātu. Tad nu vakar vakarā ķēros pie kļūdu un papildus informācijas meklējumiem. Pirmie rezultāti ilgi nebija jāgaida - ātri vien uzdūros vairāku fizikas pasniedzēju veidotajiem saules tējkannu projektiem, kur bija parādītas gan viņu projektu bildes gan arī daži apraksti par to, kā pašiem izveidot šādu tējkannu.

Viena lieta, kas man līdz šim nebija ienākusi prātā - tieši šādas konstrukcijas tējkannas tiek izmantotas 3. pasaules valstīs, lai no netīra ūdens iegūtu tīru. Saulē tiek izlikts šāds rīks, ūdens sasildīts līdz 60oC un karsēts vēl 15 minūtes. Pēc tam iepriekš netīrais un baktērijām pilnais ūdens jau ir lietojams uzturā. Tā kā lielākā daļa nabadzīgo valstu atrodas vietās, kur ar saules enerģiju nav problēmu, tad tieši šādā veidā tiek risinātas dzeramā ūdens problēmas.

Vislabāk no atrastajiem projektiem man iepatikās kādas Norvēģijas fizikas pasniedzējas veidotie projekti, kura neskatoties uz to, ka Norvēģija atrodas ļoti tālu uz ziemeļiem, ziemā ar pašas veidotu saules tējkannu 1 litru ūdens bija uzvārījusi 14 un 25 minūtēs, attiecīgi pie 7oC un -8.6oC āra temperatūras.

Būvējam otro tējkannu

Labi, tik tālu par informācijas meklējumiem. Atgriezīsimies pie mana projekta. Pēc vakardienas izdarībām ar palielināmajām lapām acīmredzot esmu traumējis savu melni krāsoto burku, jo vakarā pielēju to pilnu līdz malām, bet no rīta līmenis bija par kādiem 3 cm zemāks. Nekas cits neatlika, kā aptīt to ar izolācijas lentu un cerēt, ka turpmākajos eksperimentos tā izturēs līdz galam.

Tā kā pēc vakardienas biju sapratis, ka ar manu mazo caurumu kartona kastē ir stipri par maz, lai savāktu nepieciešamo daudzumu saules enerģijas, tad šoreiz izmantoju vienu no liekajām mēbeļu detaļām, kas bija palikusi mājās pēc sekcijas salikšanas (sekcijai transportētāju vainas dēļ bija cietušas skapju aizmugurējās preskartona plāksnes, kuras man tika iedotas vietā citas). Tad nu ņēmu preskartona plāksni, sadalīju 3 daļās un aplīmēju ar alumīnija folliju, lai iegūtu salīdzinoši liela izmēra reflektorus. No vakardienas kastes pagatavoju vēlvienu līdzvērtīga izmēra plāksni un arī aplīmēju ar folliju. Tā kā biju pazaudējis savai melnajai burkai derošo vāku, tad vakar izmantoju lielāku vāku, kas īsti nepildīja savu funkciju. Atkal devos uz K-Rauta veikalu, kurā par laimi varēja iegādāties dažādu diametru vākus, no kuriem viens derēja.

Preskartons
Preskartona plāksne sadalīta pa daļām.

Gatavie reflektori
Gatavie reflektori

Tālāk jau atkal devos tepat ārā tuvējā Baložu mežā uzstādīt savu tējkannu. Tā kā biju ielējis diezgan aukstu ūdeni (17.6C) savā burkā, tad, kamēr stellēju tējkannas reflektorus, ieraku burku turpat blakus esošajās smiltīs, kas tobrīd bija uzkarsušas jau līdz 38oC. Lai arī pašas tējkannas sastellēšana aizņēma vien pāris minūtes, tikmēr jau smiltīs ieraktā burka bija paspējusi sasildīt tajā esošo ūdeni līdz nepieciešamajam starta lielumam - 20oC. Tikai tagad atcerējos, ka biju plānojis paņemt arī burkai domātu statīvu, lai burku varētu pacelt mazliet uz augšu no follijas un tā siltu arī no apakšas. Neko darīt, izlīdzējos ar līdzi paņemto izolācijas lentas rullīti, uz kā arī novietoju burku. Tālāk jau atkal atlika tikai gaidīt rezultātus un tos pierakstīt.

Ieroku zemē burku
Burka ierakta karstajās smiltīs

Skats no malas
Skats no malas

Skats no augšas
Skats no augšas

Rezultāti

Šodien rezultāti bija jau iespaidīgāki un vairs īsti neatlika laika taureņu, spāru un citu kukaiņu fotografēšanai - temperatūra kāpa pietiekami strauji, lai spētu manī radīt interesi par to, cik tad īsti ātri un cik tālu tā uzkāps. Būtībā kā sākotnējo mērķi biju uzstādījis sasniegt vismaz 60 grādu atzīmi un tad noturēt šādu temperatūru vismaz 15 minūtes, lai varētu teikt, ka esmu dzēris no baktērijām tīru ūdeni, līdzīgi kā to dara nabadzīgajās valstīs.

Skatoties uz rezultātiem, tomēr izrādījās, ka var sasniegt pat vēl lielāku temperatūru un tad jau mērķis pārvērtās par vakardienas rezultāta dubultošanu. Ja vakar maksimālā sasniegtā temperatūra bija 36.8oC, tad šodien skatoties uz sākotnējiem rezultātiem biju nolēmis sasniegt vismaz 73.6oC. Tad nu lūk arī rezultātu tabula.

Laiks Temperatūra oC
13:10 17,6
13:15 19,0
13:20 20,0
13:25 21,6
13:30 24,4
13:35 27,1
13:40 30,1
13:45 32,4
13:50 36,0
13:55 37,6
14:00 40,8
14:05 42,0
14:10 44,5
14:15 46,7
14:20 48,9
14:25 51,2
14:30 53,0
14:35 55,0
14:40 56,8
14:45 58,6
14:50 59,8
14:55 61,0
15:00 62,2
15:05 63,4
15:10 64,6
15:15 65,6
15:20 66,7
15:25 68,1
15:30 69,0
15:35 70,2
15:40 71,6
15:45 72,4
15:50 73,3
15:55 74,1
16:00 74,7
16:05 75,0

Pietuvojoties 70oC atzīmei pamanīju, ka temperatūras kāpuma straujums sāk samazināties un sāk pietuvoties arī pirmie mākoņi, kas varētu traucēt sasniegt vajadzīgo vārīšanās temperatūru. Tad nu nolēmu, ka tuprināšu līdz plkst 16:00 un tad arī piefiksēšu gala rezultātu. Tā kā plkst 16:00 līdz apaļai un pietiekami iespaidīgai temperatūrai bija palicis pavisam nedaudz, tad nolēmu sagaidīt un piefiksēt kā beigu temperatūru 75o.

Tuvojamies finišam
Tuvojamies finišam

Finišs
Finišs

Dzeru tēju

Kad biju nolēmis beigt savu eksperimentu, atdūros pret vienu iepriekš neparedzētu problēmu - ūdens burka bija tik karsta, ka to pat nevarēja paņemt rokā, lai izceltu no tējkannas konstrukcijas. Tad nu nācās novilkt savu kreklu, lai varētu burku izcelt. Tālāk jau atkal izmantoju Dilmah melnās tējas maisiņu, lai uztaisītu sev tēju. Šodien biju mazliet piedomājis arī par pašu tējas dzeršanas procesu - somā līdzi bija arī cukurs un tējkarote, lai varētu baudīt kārtīgu tēju. Lai arī 75oC priekš tējas ūdens kādam var likties par maz, lai izdzertu tēju, nācās pat pagaidīt, lai tā padziest. Kamēr tēja dzisa, biju jau paspējis novākt saules tējkannas konstrukciju, visas pārējās mantas sakrāmēt mugursomā. Tad nu izdzēru savu tikko vārīto tēju un devos mājup. Ja jāsaka godīgi, tad tējas garša bija tieši tikpat laba, kā tā ir vārīta mājās elektriskajā tējaknnā.

Laiks tējai!
Laiks tējai!

Šoreiz varu teikt, ka eksperimentu var uzskatīt par izdevušos. Ja šim eksperimentam es būtu veltījis vairāk laika, tad visticamāk, ka būtu arī atradis veidu, kā melnajai stikla burkai apkārt izveidot sava veida “siltumnīcu”, kura saturētu karsto gaisu ap burku. Diemžēl problēmas arī radīja tas, ka manā rīcībā bija elektronisks termometrs. Ja sākumā es savu termometru vienkārši visu laiku turēju burkā (pakļaujot to tiešiem saules stariem), tad aptuveni stundu pēc mērījumu sākšanas pēkšņi termometra displejs sāka aizmigloties un nācās to ik pa laikam dzesēt, ņemot ārā no burkas. Ja man ik pa laikam nāktos taisīt vāļā savu “siltumnīcu” un veikt mērījumus, tad no šādas siltumnīcas nebūtu diez ko liela jēga. Tad nu palika tā, ka karstais gaiss, kas atradās apkārt burkai aizplūda līdz ar mazāko vēja plūsmiņu, tāpēc arī, visticamāk, ka tā arī es nebūtu panācis oficiālu ūdens vārīšanos un 100oC sasniegšanu.

Fināls

Tagad vairs atliek tikai uzrakstīt konkursam nepieciešamo aprakstu, izvēlēties dažas bildes un nosūtīt konkursa komisijai. Uz galveno balvu nemaz neceru, drīzāk man ir cerība, ka es varētu tikt pie tējas krūzītes, kas man vienmēr atgādinātu, ka es to esmu ieguvis ar saules palīdzību uzvārot tēju. Lai nu kā, ne jau vienmēr konkursos ir jāpiedalās tikai tad, ja ir cerības uz galveno balvu. Lai kāds tiktu pie galvenās balvas, kādam citam ir jāpaliek aiz viņa. Tad nu šoreiz esmu gatavs arī palikt kādam aizmugurē, jo pašu galveno - sava veida izklaidi un azartu esmu ieguvis.

Galvenais mērķis tējkannas izveidē bija veikt pēc iespējas mazākus ieguldījumus pašā tējkannā. Var droši teikt, ka gadījumā, ja man nebūtu nepieciešams termometrs temperatūras fiksēšanai, tad šādas konstrukcijas tējkannu varētu uzbūvēt par atuveni 3Ls - nepieciešamie materiāli ir vien alumīnija follija un izolācijas lenta, kartona kastes varētu dabūt praktiski jebkurā veikalā, ja vien pajautātu pārdevējiem.

Jā, tā vien niez nagi tagad uzbūvēt vēl kādu saules tējkannu. :)