Šorīt no rīta pirms došanās uz darbu dzirdēju, kā nočirkst kāpņutelpas durvju kods - pastniecei esmu iedevis savu durvju kodu, tāpēc vienmēr varu zināt, kad man ir jāpārbauda pasta kastīte. Tā kā vienīgais, preses izdevums, kuru abonēju ir žurnāls Terra, tad bija skaidrs - ja vien pastniece nav atnesusi kaut ko kādam citam, tad šodien es uzzināšu konkursa “Saules tējkanna” rezultātus. (Par manām izklaidēm šī konkursa sakarā var palasīt iepriekšējos rakstos Saules tējkanna I un Saules tējkanna II).

Lai arī konkursa mērķi nesasniedzu, tomēr bija sajūta, ka savs darbs ir jānosūta kaut vai tāpēc vien, lai konkurentiem būtu lielāks prieks par savu uzvaru. Kā nekā arī daļējs rezultāts ir rezultāts. Dodoties pa ceļam uz mašīnu, paspēju jau satura rādītājā atrast un uzšķirt vajadzīgo lappusi. Par pārsteigumu atvērumā ieraudzīju arī savas tējkannas bildi. Tā nu lasīju tekstu un priecājos - esmu ieguvis 3. vietu un balvā saņemu žurnāla Terra abonementu nākamajam gadam komplektā ar Terras krūzīti. Pēc visa spriežot drosmīgo dalībnieku arī nav bijis diži vairāk par 3, taču tas neliedz man priecāties par savu rezultātu.

Pirmo vietu konkursā ir ieguvis Aigars Liepiņš, kam izmantojot parabolisku virsmu, kas klāta ar spoguļu lauskām patiešām izdevās uzvārīt ūdeni 41 minūtes laikā. Otrajā vietā Juris Ķibilds ar parabolisku virsmu, kas pēc bildes spriežot ir klāta ar alumīnija folliju un fokusā novietotu plastmasas cauruli. Viņa rezultāts ir 88 grādi 88 minūtēs. Trijnieku noslēdzu es ar 75 grādiem, 2 stundām un 20 minūtēm.

Kārtējo reizi guvu apstiprinājumu tam, ka pie rezultātiem var tikt tikai kaut kur piedaloties.