Laikā, kad Rīgā pēkšņi uz katra ielas stūra uzradās pa spēļu zālei, visi satraukumā šausminājās, ka redz nu ir ziepes, ka visur azartspēles, tauta visu naudu nospēlēs. Cik izjauktu ģimeņu, cik sagrautu dzīves plānu, bla bla bla. Protams, ir tautas daļa, kura ir gatava nospēlēt savus pēdējos santīmus un ir tautas daļa, kura savas dzīves laikā tā arī nespers kāju šāda veida iestādēs. Interesantākais ir fakts, ka, lai paspēlētu krietnu daļu naudas viņiem tas arī nemaz nav jādara.

Runa ir par tā saucamo veiksmes spēli “Zelta drudzis”. Nu jau kādu laiciņu TV ekrānos katru darbadienu un sestdienās ir iespējams sekot līdzi šai spēlei. Doma vienkārša – cilvēki zvana uz maksas tālruni (katrs zvans atbilst vienai tā saucamajai “loterijas biļetei”, attiecīgi jo vairāk reižu piezvanīsi, jo lielāka varbūtība, ka laimēsi) un gadījumā, ja viņiem paveicas un tiek izvēlēts viņu tālruņa numurs, tad viņi tiek pie spēlēšanas, kur attiecīgi var laimēt kaut kādas naudas balvas. Tas, kas mani pārsteidza – atsevišķu cilvēku stulbums un neatlaidība.

Cik saprotu, visiem studijā nonākušajiem jautā vienus un tos pašus jautājumus – “Cik reizes jūs piezvanījāt, lai tiktu studijā?” un “vai jūs spēlēsiet arī turpmāk?”. Šajā sakarā mani pārsteidza 2 lietas:

  1. ja nemaldos, tad pāris raidījumos, kurus esmu nejaušības pēc redzējis, cilvēki kā savu zvanu skaitu ir nosaukuši pat trīsciparu skaitļus. Tā kāda sieviete no Vidzemes lauku puses teicās, ka liktenīgā reize esot bijusi 125. vai 126. (īsti neatceros, taču varbūt pat 225 vai 226). Laikam jau dikti labi dzīvojam tajos laukos, ja varam tā vieglu sirdi zvanīt pa Ls 1.59 vērtu maksas tālruni vairāk par 100 (!!!) reizēm. Interesanti, kur viņai bija garantija, ka veiksme uzsmaidīs pēc 125. vai 126. reizes nevis teiksim 300. vai pat 500.? Tā teikt, pēc cik zvaniem cilvēks patiešām saprastu, ka viņš mēģina jāt uz beigta zirga?
  2. interesants man liekas arī jautājums, kuru uzdod raidījuma vadītājs pēc laimesta čeka pasniegšanas – proti, “vai jūs spēlēsiet arī turpmāk?” Laimētāji visi kā viens atbild, “jā, protams!” Dažu reizi vēl raidījuma vadītājs pamanās pajautāt, “un kādu summu jūs būtu gatavs vai gatava nospēlēt no sava laimesta?” Ja nemaldos tajā pašā “veiksmīgajā” reizē sieviete atbildēja, ka “kādu simtu jau varētu nospēlēt”.

Te nu rodas jautājums, cik ētiska ir šāda cilvēku “sēdināšana uz azartspēļu adatas” caur TV ekrāniem? Interesanti, ka Latvijā ir aizliegta azartspēļu reklāma ārpus to organizēšanas vietām. Taču ja azartspēļu organizēšanas vieta ir TV ēters, tad tur mēs varam reklamēt ko un kā gribam? Neskatoties uz noteikumiem, ka “Zelta drudzī” drīkst piedalīties tikai pilngadīgas personas, izvēlētais TV ētera laiks par to itin nemaz neliecina. Kas vēl interesantāk – cilvēks piezvanot vienu, 10 vai 50 reizes uz šo maksas tālruni būtībā nejūt, ka viņš ir zaudējis naudu. Nauda makā paliek tik cik viņa ir līdz tālruņa rēķina saņemšanai. Tas arī varētu būt viens no iemesliem, kāpēc cilvēki tik izmisīgi zvana pat vairāk par 100 reizēm. Konkrētjā brīdī viņi paspēlē tikai iedomātu naudu, nevis to, kas atrodas viņu kabatā.

Lai nu kā, tas, ko es gribēju vēlreiz visiem atgādināt – varbūtības teoriju nevienam vēl nav izdevies apmānīt. Vari pāris reizes pamēģināt, varbūt noveicas, taču nevajag to pārvērst par sistemātisku spēlēšanu. Tāpat arī ar laimestiem – vinnēji, beidz spēlēt un aizmirsti par šo spēli kā tādu. Ja būtu iespējams laimēt sistemātiski spēlējot, diez vai kāds vispār organizētu azartspēles un diez vai kāds vispār strādātu algotu darbu.