Pagājušajā gadā pēc nez cik gadu pārtraukuma iegādājos velosipēdu. Jau tad bija doma, ka kādreiz varētu piedalīties kādā no velokrosiem vai velomaratoniem. Šajā nedēļas nogalē beidzot pienāca tas brīdis, kad pirmo reizi mūžā piedalījos šādā pasākumā – Baložu velokrosa 1. posmā.

No sākuma šaubījos, kā tas būs, ka piedalīšos tautas klases braucienā. No vienas puses likās, ka es tur varētu būt tāds baigais “ērglis” un izlecējs, kas nestartē savā vecuma grupā, bet cīnās ar pārējiem nebraucējiem. Tajā pašā laikā sapratu, ka bez kaut kādas nopietnākas sagatavošanās nav īpaši saprātīgi uzreiz lekt iekšā nezināmajā un mēģināt pieveikt ~27km garu trasi pa Baložu mežu, kurā ir salīdzinoši daudz smilšainu ceļa posmu. Dienu pirms velokrosa paskatījos citus dalībniekus, kas ir pieteikušies startēt tautas klasē, atradu tur vairākus savus vienaudžus, kas arī ir dzimuši 1982. gadā un secināju, ka nebūs tik traki. Ja jau viņi var tur piedalīties, tad es arī. Tautas klases distances garums ir tikai 5.8km jeb 4 reizes īsāks par manam vecumam atbilstošo. Ja vēl paskatās, ka šogad ar velo esmu kopā nobraucis mazāk par 20km un pirmo reizi šosezon uz velo uzsēdos tikai ceturtdien, tad šaubas par īsto grupu, kurā piedalīties pazuda pavisam.

Lai varētu piedalīties velokrosā bija jāiegādājas arī ķivere. Izrādās, ka tik agri sezonas sākumā nemaz to nav tik vienkārši izdarīt – biju iebraucis vienā Fans veikalā, bet tur man piedāvāja atnākt aprīļa beigās. Tad nu devos tālākos meklējumos un ZZK veikalā varēju izvēlēties ķiveres jau no gana plaša klāsta. Īstenībā dīvaina sajūta – pirmo reizi braukt ar ķiveri galvā :). Lai gan sacensību laikā ķiveri praktiski nejutu – vienīgi tajās reizēs, kad koku vai krūmu zari pret to atsitās.

Pašā Baložu velokrosā šoreiz piedalījās rekordliels dalībnieku skaits – 331 dalībnieks, tautas klasē gan konkurence bija maza – tikai 15 dalībnieki, daļa – meitenes. Iepriekšējā vakarā jau mēģināju Baložu mežā atrast trasi un kaut kādu gabalu no tās pat atradu un izbraucu. Secinājums bija viens – labi vien ir, ka esmu izvēlējies startēt tautas klasē, jo trase vismaz priekš pirmās reizes likās gana sarežģīta. Tā nu sestdienas rītā aizgāju samaksāt dalības maksu (Ls 1.00 + Ls 1.00 par numuru uz visu sezonu) un jau ap divpadsmitiem stājos uz starta līnijas. Kārtīgs masu starts un esam jau trasē. Viena lieta ar kuru nebiju rēķinājies – trasē izrādījās ārkārtīgi grūti kādu apdzīt, jo lielākā trases daļa veda pa šaurām meža taciņām, pa uzkalniņu pašu kori, kur īsti apbraukt kādu dalībnieku pat nebija kur. Tā kā starts tika dots reizē vairākām grupām un tautas klases braucēji bija uz starta līnijas paši pēdējie, tad arī nācās cīnīties un vairākas reizes citus dalībniekus apdzīt.

Visā visumā man gāja tīri labi, tā kā biju pamanījies iestādīt savu velo spidometru pirms starta, tad varēju arī aptuveni rēķināt, cik daudz vēl ir jānobrauc un mēģināt kaut kā dalīt spēkus. Beigu beigās pēc finiša tiku arī pie siltas tējas un auzu biezputras. Vēlāk, kad internetā skatījos rezultātus, secināju, ka 15 dalībnieku konkurencē esmu ierindojies 7. vietā. Aiz manis tomēr bija palikuši 2 vīrieši, bet pārējās bija meitenes. Nekas, tagad, kad aptuveni zinu, kādas ir trases, varēšu arī kādu vakaru izbraukt trasi un mazliet patrenēties, iespējams, ka nākamajos posmos jau ies labāk. Ja paskatās uz vidējo ātrumu trasē, tad tas bija smieklīgi mazs. Nieka 13.3 km/h. Ja to salīdzina ar vājāko v21 grupas dalībnieku, tad jāsecina, ka labi vien ir, ka piedalījos tautas klasē :)

Jebkurā gadījumā prieks, ka šādi pasākumi tiek organizēti tepat nepilna kilometra attālumā no manas dzīvesvietas. Tagad jāgatavojas nākamajam posmam 19. aprīlī un jāsāk noskaņoties arī uz skriešanu krosā Baložu bizons 2008.