Sieben
Posted on January 26th, 2009 in Pārdomas | 2 Comments »
Man jau likās, ka man arī šī sērga nepaskries garām. Nu neko darīt, paldies alx par “stafetes kociņu”.
Punkts 1. Pirmā lielā nauda. Lai arī savas darba gaitas sāku gana agri gan piepalīdzot tēvam pienotavā krāmēt kastes, gan piestrādājot mammas aptiekā par recepšu ievadītāju datorā (jā, man pat savā laikā bija tas talants izburtot trakākos no ārstu rokrakstiem), tomēr pirmo lielo naudu nopelnīju programmējot. Kas pats dīvainākais – tajā laikā pat vēl nebiju beidzis vidusskolu. Un kas vēl dīvaināk – klients bija neviens cits kā LIIS (Latvijas Izglītības Informatizācijas sistēma). Tā nu sanāca, ka mācoties programmēt un mācoties rakstīt ar visiem 10 pirkstiem 11. klasē pa brīvajiem brīžiem uzbūvēju “Klaviermeistaru” jeb rakstīšanas apmācības programmu. Tad nu šur tur pazīmējos ar viņu tā laika mailinglistēs un kā gadījies kā ne ar mani aprunāties sagribēja LIIS vadītājs. Jāatzīst, ka šobrīd pat brīnos, kur man tajā laikā par to brīnumu ienāca prātā paprasīt 1000Ls uz rokas. Tas liekas bija kāds 2000. gads, kad tā bija MILZĪGA nauda. Samaksāja. Par iegūto naudu nopirku portatīvo datoru par apmēram 1100 latiem (500Mhz celeron, 5GB cietais disks, 64MB ram, utt), kurš ir funkcionēt spējīgs vēljoprojām, tomēr mētājas kādā atvilknē un netiek izmantots. Tā nu vidusskolas 12. klasi pabeidzu kā šikais zēns skolā pierakstus veicot uz portatīvā datora :).
Punkts 2. Dejošana. Būtībā nemāku dejot, jo vai nu dzirdu mūziku vai arī kustos. Vienīgais gadījums, kad dejoju ir tad, ja ir partneris, pie kura pieturēties. Vēl interesantāku šo faktu padara kāda nianse – manas draudzenes hobijs ir deju pasniegšana, viņas mācītie dejotāji un deju komandas savās sacensībās plūc laurus arī Eiropas un pasaules mērogā :).
Punkts 3. Smēķēšana. Nesmēķēju kopš bērnības. Izklausās mazliet dīvaini, taču tieši tā arī ir. Kādreiz sen sen atpakaļ ar savu bērnības draugu devāmies pārgājienā Limbažu apkārtnē. Man bija noslieces uz dedzināšanu, bija līdzi sērkociņi. Viņš, savukārt, bija nospēris savam vectēvam pāris “Kosmoss” cigaretes. Tā nu nokātojuši aptuveni 5km no Limbažiem līdz dzelzceļa tiltam sapratām, ka mums ir viss vajadzīgais, lai uzpīpētu, ko arī izdarījām. Tad nu kā gadījās, kā ne, mūsu maršruts sakrita ar Limbažu airēšanas bāzes sportistu maršrutu, kas mūs pamanījuši nāca ar mums iepazīties. Tad nu mums tika piedraudēts pa kaklu par pīpēšanu un tika piesolīts pasūdzēties vecākiem. Kārtīgi sabijāmies, sagrauzāmies bērzu zarus, lai vecāki neko nenojaustu un devāmies atpakaļ mājās. Kopš tās reizes neesmu pat mēģinājis pīpēt, ja neskaita pāris reizes ūdenspīpi. Būtībā pie smēķēšanas ir vēlviena interesanta nianse – biju vienīgais no visa puišu bara ar ko izklaidējos kopā vidusskolā, kas nesmēķēja. Ideāls laiks, lai nostiprinātu savu raksturu un vēlmi nesmēķēt.
Punkts 4. Alkohols. Nu jau pāris gadus stipro alkoholu lietoju ļoti reti un tikai tīrā veidā. Pārsvarā patērēju alu un nu jau kopš aizpagājušā gada brauciena uz Itāliju arī vīnu. Stiprajam alkoholam tikai tīrā veidā ir arī pamatojums. Kad vēl dzīvoju fizmatu kojās Zeļļu ielā istabiņas biedram bija vārda vai dzimšanas diena un kā alkohols tika piedāvāts 3 graudu šņabis ar Samba multivitamīnu sulu. Pietika ar pusglāzi šīs pretīgās dziras, lai kopš tās dienas es vairs nevarētu iedzert stipro alkoholu šķaidītu ar sulu/sprite/kolu/dajebko citu. Vai nu tas 3 graudu šņabis bija “neorģināls ražojums” vai arī viņš vienkārši ir tik pretīgs, taču trauma nu ir uz visu mūžu. Tā kā pēdējā laikā ar stipro alkoholu esmu stipri uz jūs, tad gan par šo faktu īpaši nesatraucos.
Punkts 5. 13 un piektdiena 13. Vācijā Dažus gadus atpakaļ (liekas kādus 4) kopā ar draudzenes deju kolektīvu devāmies tūrē pa Eiropu ar 52 vietīgu īrētu autobusu. Kādā no Vācijas benzīntankiem par mūsu autobusu ieinteresējās autobāņa policija. Autobuss garākā pauzē bija sasvēries uz vienu sānu un tad nu vācu policisti nolēma, ka autobusam tūlīt ir jāiziet tehniskā apskate. Kā atklājās apskatē, tad autobusam kaut kas nebija kārtībā ar bremzēm, stūres pirkstu un ko tur vēl. Tā nu palikām 52 cilvēki Vācijas benzīntankā bez autobusa. Tā kā viens no pieturpunktiem bija salīdzinoši netālā pilsētā, tad līdz tai mūs nogādāja kāds vietējais pašvaldības autobuss. Turpmāko nedēļu (tajā skaitā arī maģisko piektdienu 13. datumu) nodzīvojām Vācijas Sarkanā krusta telpās un gulējām uz grīdas. Kas īpaši zīmīgi – arī Sarkanā krusta mājas numurs bija 13 :). Kļuvām par Vācijas mēroga tv zvaigznēm, draudzeni intervēja gan RTL, gan citas lielās vācu televīzijas. Mūsu atpakaļceļam tika vākti ziedojumi, vietējie veikali ziedoja pārtiku un alkoholu stresa noņemšanai, vietējais rodeo šovs dāvināja biļetes, hokeja komanda biļetes uz savu spēli, utt. Būtībā tīri labi izdzīvojāmies. Jāpiezīmē, ka Latvijas vēstniecības Vācijā vienīgā atbilde bija “kā tikāt šurp, tā tieciet atpakaļ”. Neviena autobusu firma no Latvijas arī nebija gatava braukt mums pakaļ, jo visiem bija bail, ka viņu autobusi varētu palikt turpat, kur mūsējais. Noslēgumā vairs tikai fakts, ka mūsu autobusu apmēram pirms gada tomēr sazāģēja un nodeva lūžņos. No vienas puses skāde, ka atņēma autobusu, no otras puses, varbūt turpinot ceļu laba daļa no braucējiem būtu jau citā dimensijā.
Punkts 6. Zīmēšana. Zīmēt nemāku. Vispār. Kad 9. klasē, kura bija pēdējā ar obligātu priekšmetu “zīmēšana” nodevu kādu no saviem darbiem, skolotāja vien skumji noteica, ka zīmējums esot piektklasnieka līmenī.
Punkts 7. Erudīts.Kādus gadus atpakaļ, liekas, ka tas bija 12. klasē (ap 2000/2001. gadu). Pa LTV gāja tāds raidījums “Erudīts” ar Valdi Melderi kā raidījuma vadītāju, kas bija konkurss skolēnu komandām, kurā bija jāatbild uz dažnedažādiem erudīcijas jautājumiem. Biju komandas kapteinis, ņēmām un uzvarējām visās kārtās, balvā bija ceļojums uz Norvēģiju.
Stafeti tālāk īpaši nedošu, jo piramīdu turpināt bezgalīgi nav iespējams. Tāpēc ja tu šo izlasi, tev ir savs blogs un tu vēl neesi uzrakstījis savas 7 lietas, tad uzskati šo par uzaicinājumu to izdarīt.