webtech.lv

Šogad atšķirībā no citiem gadiem dāvanas saviem tuvajiem mēģinu gatavot pats. Tā kā mazliet fotografēju un ir šādas tādas tīri smukas bildes sakrājušās, tad izdomāju, ka varētu uz Ziemassvētkiem izveidot kādu kalendāru kā dāvanu. Pats sev netipiski par to sāku domāt diezgan savlaicīgi, taču ar darīšanu bija švakāk. Tā nu tā īsti pieķēros šai lietai pirms kādas nedēļas – atlasīju pāris kalendāriem domātās bildes, atradu vietas, kur drukā kalendārus un atkal nedaudz paslinkoju. Kad biju sapratis, ka nu ir pēdējais brīdis, lai kalendārus pasūtītu, secināju, ka patiesībā vairs nav pēdējais brīdis, bet ir jau par vēlu. Tā, picturehappy.lv bija mājas lapā ielikts paziņojums, ka, lai tiktu pie kalendāra līdz Ziemassvētkiem, pasūtījums ir jāiesniedz un jāapmaksā līdz 17. decembrim. Lieki piebilst, ka paziņojumu ieraudzīju 19. decembrī. Intereses pēc piezvanīju arī uz Kiwiprint, taču arī tur man atbildēja, ka varbūtība, ka kalendāru paspēs dabūt gatavu līdz svētkiem, ir aptuveni 30%.

Ko dara cilvēks, kad visi viņam atsakās palīdzēt? Pareizi, dara pats! Iesākumā domāju pats ar roku Photoshop sazīmēt kalendāru šablonus, taču kaut kā veiksmīgi meklējot Google kalendāru paraugus uzdūros kādam ģeniālam rīkam – Jeffrey’s Photoshop Calendar. Ģeniāls šis rīks ir tāpēc, ka ar viņu var panākt visu man nepieciešamo – uz A4 lapas izkārtot nākamā gada kalendāra režģi, datumos ievietot komentārus un uz kalendāra lapas ir vieta arī bildei.

Tā kā ārzemēs cilvēki nesvin vārda dienas, tad man bija bailes par to, ka pašam nāksies Photoshop šablonos pārrakstīt visu latviešu kalendāru. Patiesībā izrādījās, ka iepriekšminētais rīks ir vēl ģeniālāks, nekā kāds to varētu iedomāties. Tam var padot ievaddatu failā komentārus pie datumiem. Lieki piebilst, ka nav grūti tikt pie latviešu vārda dienu kalendāra teksta failā. Tad nu nedaudz paspēlējos ar vārdadienu kalendāru un voila! Man tiek automātiski ģenerētas kalendāra lapas, kurās man atliek vairs tikai ievietot savas bildes, pielabot dažas sīkas nianses vārdadienu izkārtojumos un nedaudz pamainīt kalendāra noformējumu, lai tas man patiktu labāk, nekā standarta noformējums.

Tad nu es tā padomāju – varbūt tāds KiwiPrint vai PictureHappy bizness nemaz nav tik sarežģīts un ir tīri vienkārši ieviešams. Atliek tikai sagatavoties uz nākamajiem Ziemassvētkiem, pieslīpēt nianses, iegādāties tehniku, utt. Patiesībā skatoties uz to, kas notiek T-Bode veikalos pirms svētkiem, cik ļoti pēdējā laikā cilvēki ir iecienījuši personalizētas lietas, šāds bizness varētu tīri labi aiziet kaut vai tāpēc vien, ka pieprasījums pirms svētkiem stipri pārsniedz piedāvājumu.

Noslēgumā tikai pievienošu kalendāra latviešu vārdadienu ievaddatu failu. Lai arī sākotnējā ierakstā biju pievienojis arī modificēto kalendāra scenārija failu, tomēr to ņemšu ārā, jo neilgi pēc mana komentāra scenārija autora blogā, manas pamanītās nepilnības tika izlabotas.

• CalendarData2008.txt

Svinamās un svētku dienas datumos izvēlējos nelikt, taču tās varētu kaut kā ievietot pašā kalendāra lapā, nedaudz pārbīdot automātiski ģenerēto izkārtojumu.

Priecīgus svētkus visiem!

Šorīt no rīta pirms došanās uz darbu dzirdēju, kā nočirkst kāpņutelpas durvju kods – pastniecei esmu iedevis savu durvju kodu, tāpēc vienmēr varu zināt, kad man ir jāpārbauda pasta kastīte. Tā kā vienīgais, preses izdevums, kuru abonēju ir žurnāls Terra, tad bija skaidrs – ja vien pastniece nav atnesusi kaut ko kādam citam, tad šodien es uzzināšu konkursa “Saules tējkanna” rezultātus. (Par manām izklaidēm šī konkursa sakarā var palasīt iepriekšējos rakstos Saules tējkanna I un Saules tējkanna II).

Lai arī konkursa mērķi nesasniedzu, tomēr bija sajūta, ka savs darbs ir jānosūta kaut vai tāpēc vien, lai konkurentiem būtu lielāks prieks par savu uzvaru. Kā nekā arī daļējs rezultāts ir rezultāts. Dodoties pa ceļam uz mašīnu, paspēju jau satura rādītājā atrast un uzšķirt vajadzīgo lappusi. Par pārsteigumu atvērumā ieraudzīju arī savas tējkannas bildi. Tā nu lasīju tekstu un priecājos – esmu ieguvis 3. vietu un balvā saņemu žurnāla Terra abonementu nākamajam gadam komplektā ar Terras krūzīti. Pēc visa spriežot drosmīgo dalībnieku arī nav bijis diži vairāk par 3, taču tas neliedz man priecāties par savu rezultātu.

Pirmo vietu konkursā ir ieguvis Aigars Liepiņš, kam izmantojot parabolisku virsmu, kas klāta ar spoguļu lauskām patiešām izdevās uzvārīt ūdeni 41 minūtes laikā. Otrajā vietā Juris Ķibilds ar parabolisku virsmu, kas pēc bildes spriežot ir klāta ar alumīnija folliju un fokusā novietotu plastmasas cauruli. Viņa rezultāts ir 88 grādi 88 minūtēs. Trijnieku noslēdzu es ar 75 grādiem, 2 stundām un 20 minūtēm.

Kārtējo reizi guvu apstiprinājumu tam, ka pie rezultātiem var tikt tikai kaut kur piedaloties.

Pēc vakardienas neveiksmes ar savu pirmo saules tējkannas projektu secināju, iegūtie 36.8^oC ir pārāk maz, lai to tā atstātu. Tad nu vakar vakarā ķēros pie kļūdu un papildus informācijas meklējumiem. Pirmie rezultāti ilgi nebija jāgaida – ātri vien uzdūros vairāku fizikas pasniedzēju veidotajiem saules tējkannu projektiem, kur bija parādītas gan viņu projektu bildes gan arī daži apraksti par to, kā pašiem izveidot šādu tējkannu.

Viena lieta, kas man līdz šim nebija ienākusi prātā – tieši šādas konstrukcijas tējkannas tiek izmantotas 3. pasaules valstīs, lai no netīra ūdens iegūtu tīru. Saulē tiek izlikts šāds rīks, ūdens sasildīts līdz 60^oC un karsēts vēl 15 minūtes. Pēc tam iepriekš netīrais un baktērijām pilnais ūdens jau ir lietojams uzturā. Tā kā lielākā daļa nabadzīgo valstu atrodas vietās, kur ar saules enerģiju nav problēmu, tad tieši šādā veidā tiek risinātas dzeramā ūdens problēmas.

Vislabāk no atrastajiem projektiem man iepatikās kādas Norvēģijas fizikas pasniedzējas veidotie projekti, kura neskatoties uz to, ka Norvēģija atrodas ļoti tālu uz ziemeļiem, ziemā ar pašas veidotu saules tējkannu 1 litru ūdens bija uzvārījusi 14 un 25 minūtēs, attiecīgi pie 7^oC un -8.6^oC āra temperatūras.

Būvējam otro tējkannu

Labi, tik tālu par informācijas meklējumiem. Atgriezīsimies pie mana projekta. Pēc vakardienas izdarībām ar palielināmajām lapām acīmredzot esmu traumējis savu melni krāsoto burku, jo vakarā pielēju to pilnu līdz malām, bet no rīta līmenis bija par kādiem 3 cm zemāks. Nekas cits neatlika, kā aptīt to ar izolācijas lentu un cerēt, ka turpmākajos eksperimentos tā izturēs līdz galam.

Tā kā pēc vakardienas biju sapratis, ka ar manu mazo caurumu kartona kastē ir stipri par maz, lai savāktu nepieciešamo daudzumu saules enerģijas, tad šoreiz izmantoju vienu no liekajām mēbeļu detaļām, kas bija palikusi mājās pēc sekcijas salikšanas (sekcijai transportētāju vainas dēļ bija cietušas skapju aizmugurējās preskartona plāksnes, kuras man tika iedotas vietā citas). Tad nu ņēmu preskartona plāksni, sadalīju 3 daļās un aplīmēju ar alumīnija folliju, lai iegūtu salīdzinoši liela izmēra reflektorus. No vakardienas kastes pagatavoju vēlvienu līdzvērtīga izmēra plāksni un arī aplīmēju ar folliju. Tā kā biju pazaudējis savai melnajai burkai derošo vāku, tad vakar izmantoju lielāku vāku, kas īsti nepildīja savu funkciju. Atkal devos uz K-Rauta veikalu, kurā par laimi varēja iegādāties dažādu diametru vākus, no kuriem viens derēja.

Preskartona plāksne sadalīta pa daļām.

Gatavie reflektori

Tālāk jau atkal devos tepat ārā tuvējā Baložu mežā uzstādīt savu tējkannu. Tā kā biju ielējis diezgan aukstu ūdeni (17.6C) savā burkā, tad, kamēr stellēju tējkannas reflektorus, ieraku burku turpat blakus esošajās smiltīs, kas tobrīd bija uzkarsušas jau līdz 38^oC. Lai arī pašas tējkannas sastellēšana aizņēma vien pāris minūtes, tikmēr jau smiltīs ieraktā burka bija paspējusi sasildīt tajā esošo ūdeni līdz nepieciešamajam starta lielumam – 20^oC. Tikai tagad atcerējos, ka biju plānojis paņemt arī burkai domātu statīvu, lai burku varētu pacelt mazliet uz augšu no follijas un tā siltu arī no apakšas. Neko darīt, izlīdzējos ar līdzi paņemto izolācijas lentas rullīti, uz kā arī novietoju burku. Tālāk jau atkal atlika tikai gaidīt rezultātus un tos pierakstīt.

Burka ierakta karstajās smiltīs

Skats no malas

Skats no augšas

Rezultāti

Šodien rezultāti bija jau iespaidīgāki un vairs īsti neatlika laika taureņu, spāru un citu kukaiņu fotografēšanai – temperatūra kāpa pietiekami strauji, lai spētu manī radīt interesi par to, cik tad īsti ātri un cik tālu tā uzkāps. Būtībā kā sākotnējo mērķi biju uzstādījis sasniegt vismaz 60 grādu atzīmi un tad noturēt šādu temperatūru vismaz 15 minūtes, lai varētu teikt, ka esmu dzēris no baktērijām tīru ūdeni, līdzīgi kā to dara nabadzīgajās valstīs.

Skatoties uz rezultātiem, tomēr izrādījās, ka var sasniegt pat vēl lielāku temperatūru un tad jau mērķis pārvērtās par vakardienas rezultāta dubultošanu. Ja vakar maksimālā sasniegtā temperatūra bija 36.8^oC, tad šodien skatoties uz sākotnējiem rezultātiem biju nolēmis sasniegt vismaz 73.6^oC. Tad nu lūk arī rezultātu tabula.

Pietuvojoties 70^oC atzīmei pamanīju, ka temperatūras kāpuma straujums sāk samazināties un sāk pietuvoties arī pirmie mākoņi, kas varētu traucēt sasniegt vajadzīgo vārīšanās temperatūru. Tad nu nolēmu, ka tuprināšu līdz plkst 16:00 un tad arī piefiksēšu gala rezultātu. Tā kā plkst 16:00 līdz apaļai un pietiekami iespaidīgai temperatūrai bija palicis pavisam nedaudz, tad nolēmu sagaidīt un piefiksēt kā beigu temperatūru 75^o.

Tuvojamies finišam

Finišs

Dzeru tēju

Kad biju nolēmis beigt savu eksperimentu, atdūros pret vienu iepriekš neparedzētu problēmu – ūdens burka bija tik karsta, ka to pat nevarēja paņemt rokā, lai izceltu no tējkannas konstrukcijas. Tad nu nācās novilkt savu kreklu, lai varētu burku izcelt. Tālāk jau atkal izmantoju Dilmah melnās tējas maisiņu, lai uztaisītu sev tēju. Šodien biju mazliet piedomājis arī par pašu tējas dzeršanas procesu – somā līdzi bija arī cukurs un tējkarote, lai varētu baudīt kārtīgu tēju. Lai arī 75^oC priekš tējas ūdens kādam var likties par maz, lai izdzertu tēju, nācās pat pagaidīt, lai tā padziest. Kamēr tēja dzisa, biju jau paspējis novākt saules tējkannas konstrukciju, visas pārējās mantas sakrāmēt mugursomā. Tad nu izdzēru savu tikko vārīto tēju un devos mājup. Ja jāsaka godīgi, tad tējas garša bija tieši tikpat laba, kā tā ir vārīta mājās elektriskajā tējaknnā.

Laiks tējai!

Šoreiz varu teikt, ka eksperimentu var uzskatīt par izdevušos. Ja šim eksperimentam es būtu veltījis vairāk laika, tad visticamāk, ka būtu arī atradis veidu, kā melnajai stikla burkai apkārt izveidot sava veida “siltumnīcu”, kura saturētu karsto gaisu ap burku. Diemžēl problēmas arī radīja tas, ka manā rīcībā bija elektronisks termometrs. Ja sākumā es savu termometru vienkārši visu laiku turēju burkā (pakļaujot to tiešiem saules stariem), tad aptuveni stundu pēc mērījumu sākšanas pēkšņi termometra displejs sāka aizmigloties un nācās to ik pa laikam dzesēt, ņemot ārā no burkas. Ja man ik pa laikam nāktos taisīt vāļā savu “siltumnīcu” un veikt mērījumus, tad no šādas siltumnīcas nebūtu diez ko liela jēga. Tad nu palika tā, ka karstais gaiss, kas atradās apkārt burkai aizplūda līdz ar mazāko vēja plūsmiņu, tāpēc arī, visticamāk, ka tā arī es nebūtu panācis oficiālu ūdens vārīšanos un 100^oC sasniegšanu.

Fināls

Tagad vairs atliek tikai uzrakstīt konkursam nepieciešamo aprakstu, izvēlēties dažas bildes un nosūtīt konkursa komisijai. Uz galveno balvu nemaz neceru, drīzāk man ir cerība, ka es varētu tikt pie tējas krūzītes, kas man vienmēr atgādinātu, ka es to esmu ieguvis ar saules palīdzību uzvārot tēju. Lai nu kā, ne jau vienmēr konkursos ir jāpiedalās tikai tad, ja ir cerības uz galveno balvu. Lai kāds tiktu pie galvenās balvas, kādam citam ir jāpaliek aiz viņa. Tad nu šoreiz esmu gatavs arī palikt kādam aizmugurē, jo pašu galveno – sava veida izklaidi un azartu esmu ieguvis.

Galvenais mērķis tējkannas izveidē bija veikt pēc iespējas mazākus ieguldījumus pašā tējkannā. Var droši teikt, ka gadījumā, ja man nebūtu nepieciešams termometrs temperatūras fiksēšanai, tad šādas konstrukcijas tējkannu varētu uzbūvēt par atuveni 3Ls – nepieciešamie materiāli ir vien alumīnija follija un izolācijas lenta, kartona kastes varētu dabūt praktiski jebkurā veikalā, ja vien pajautātu pārdevējiem.

Jā, tā vien niez nagi tagad uzbūvēt vēl kādu saules tējkannu. :)

Mēdz teikt, ka skolnieku ieinteresētība kādā priekšmetā ir tīri atkarīga no skolotāja. Ja skolotājs māk radīt bērnos interesi par mācāmo vielu, tad arī viņi nākotnē iespējams virzīsies attiecīgajā virzienā. Jau gadiem ilgi tiek skandināts, ka Latvijā ir nepieciešami eksakto zinātņu speciālisti – matemātiķi, fiziķi, ķīmiķi, utt. Man bija tā laime pamatskolas un vidusskolas laikā mācīties pie vairākiem izciliem matemātikas, fizikas un ķīmijas skolotājiem, kas manī spēja radīt interesi par attiecīgajiem priekšmetiem. Neskatoties uz to, ka par savu profesiju esmu izvēlējies datorzinātnes, tomēr laiku pa laikam man rodas vēlme veikt kaut kādus vienkāršus eksperimentus.

Nu jau pāris gadus esmu žurnāla Terra abonents. Tiem, kas nezina, tas ir diezgan spēcīgs žurnāls par dabaszinātnēm un tehnoloģijām. Varētu teikt, kaut kas līdzīgs Ilustrētajai zinātnei, taču domāts nevis vienkāršajai tautai, bet tiem, kam ir dziļāka interese par attiecīgajām tēmām. Tur var regulāri atrast intervijas ar Latvijas labākajiem ķīmijas, bioloģijas, fizikas, utt. speciālistiem, lasīt par jaunākajiem atklājumiem gan Latvijā, gan pasaulē. Katrā ziņā interesants žurnāls.

Tad nu lūk, iepriekšējā Terras numurā tika izsludināts konkurss par labāko saules tējkannas konstrukciju. Noteikumi ir pavisam vienkārši – pēc iespējas īsākā laikā ir jāuzvāra 1 litrs ūdens, turklāt par enerģijas avotu drīkst izmantot tikai atjaunojamos enerģijas resursus un ūdens sākuma temperatūra nedrīkst būt augstāka par 20^oC. Tā kā konkursa nosaukums ir saules tējkanna, tad acīmredzot ir jārok saules enerģijas virzienā. Tad nu pastāstīšu, kā man veicās ar savu pirmo konstrukciju. Kāpēc pirmo? Tāpēc, ka vajadzīgā temperatūra netika sasniegta un ir idejas labākai konstrukcijai, līdz konkursa beigām vēl ir atlikusi gandrīz nedēļa.

Ideja

Sākotnējā doma ir salīdzinoši vienkārša. Nevienam nav noslēpums, ka saulē atstāta automašīna uzkarst līdz cilvēkam neciešamai temperatūrai pārdesmit minūšu laikā. Pie tam ņemot vērā, ka manam auto ir melni sēdekļi, es to izjūtu īpaši labi. Tad nu sākotnējā doma ir ņemt vienkārši kartona kasti, tajā ievietot burku un gaidīt. Nedaudz padomāju un secināju, ka burku varētu nokrāsot melnu, lai tā labāk absorbētu saules enerģiju. Pēc tam iedomājos, ka tā vietā, lai saules enerģiju absorbētu kartona kastes sienas, tās varētu pārklāt ar alumīnija folliju, kas saules enerģiju atstaros. Tā kā kastes iekšpusē atradīsies melni krāsota burka, tad attiecīgi atstarotā saules enerģija nonāks pie burkas. Tik tālu viss ir labi.

Nedaudz padomāju un atcerējos, kā bērnībā kādreiz niekojāmies ar palielināmajiem stikliem – pāris sekunžu laikā saulainā dienā varēja pavisam vienkārši aizdedzināt papīra lapu vai izkaltušu zāli. Nedaudz parakājos pa eBay un secināju, ka no ASV var pasūtīt liela izmēra palielināmās lapas, kas paredzētas karšu un telefona grāmatu lasīšanai. Tā kā cena šīm palielināmajām lapām bija pietiekami maza, tad nešauboties tās pasūtīju. Pēc pusotras nedēļas manas palielināmās lapas ir klāt un varu sākt domāt par tējkannas būvēšanu.

Tējkannas konstruēšana

Tā kā konkursa nolikumā ir teikts, ka temperatūras mērījumi ir jāveic ik pēc 1 minūtes, tad bija jāiegādājas arī termometrs. Tā nu šorīt no rīta devos uz veikalu, lai iegādātos pāris nepieciešamās lietas – bez termometra mājās nebija arī alumīnija follijas un izolācijas lentas. Ja izolācijas lentu un alumīnija folliju atradu K-rauta veikalā, tad ar termometru bija grūtāk – visi esošie termometri bija paredzēti temperatūrām līdz +70^oC. Tā kā konkursa uzdevums ir uzvārīt ūdeni, tad ar +70^oC būs par maz. Tad nu devos uz Tevalo, kur tiku pie termometra, kas darbojas līdz pat +250^oC. Tik tālu nu būtu. Iepriekšējā vakarā jau biju paspējis aizbraukt pie kaimiņa uz garāžu un nokrāsot melnu 1.6l gurķu burku. Tagad vairs atlika to visu ievietot kastē un doties ārā saulītē piefiksēt rezultātus.

Pats tējkannas konstruēšanas process bija salīdzinoši ātrs un vienkāršs. Kastes iekšpusi izklāju ar alumīnija folliju, drošības pēc to pielīmēju ar izolācijas lentu pie kastes sienām, pēc tam ievietoju tajā burku ar ūdeni un piestiprināju palielināmo lapu priekšā izgrieztajam caurumam kastē.

Vāram tēju

Patiesībā man nebija ne mazākās nojausmas, vai šis eksperiments izdosies – bija nojausma, ka, lai uzvārītu šādu daudzumu ūdens ar manu konstrukciju varētu nepietikt. Tā nu sēdos turpat blakus kastei zālītē un gaidīju, ik pa brīdim pierakstot arī rezultātus:

Nedaudz paskatoties uz rezultātiem, secināju, ka šodien ūdeni uzvārīt neizdosies (pie temperatūras kāpuma 0.9 grādi ik pa 5 minūtēm, man būtu nepieciešamas vēl ~60 stundas), tad nu metu mieru eksperimentiem un taisīju tēju no tāda ūdens, kāds nu man bija sanācis.

Fināls

Pirms biju sācis temperatūras mērījumus, likās ka tas būs tīri vienkārši, tomēr izrādījās, ka būs mazliet vairāk jāpakustina smadzenes, lai varētu tikt pie tiešām uzvārītas tējas. Mazliet padomāju un šobrīd jau ir radušās vēl pāris citas idejas, kā sasniegt augstāku temperatūru ātrāk un iespējams pat pilnībā uzvārīt ūdeni. Lai nu kā, vismaz izklaidējos un pavadīju laiku svaigā gaisā. Noslēgumā vēl tikai pāris bildes par pašu procesu un dažas bildes, kas tapa aiz gara laika gaidot rezultātus.

Foto

Nepieciešamie materiāli

Konstruēšanas process

Zemais starts

Skats no malas

Protokolētājs

Skatītāja – garāmgājēja

Skatītāji tribīnēs

Protokolētājs mērījumu starplaikā pozē

Laiks tējai!