Vai kāds no lielajiem čīkstētājiem par krīzi vispār ir pamanījis, cik ĻOTI ir nokritusies degvielas cena? Nejauši mašīnā atradu aptuveni pus gadu vecu čeku no Statoil. Kā gadījies kā ne, pāris dienas atpakaļ atkal uzpildījos Statoil. Jā tie ir tieši 25 santīmi litrā jeb aptuveni 13 lati uz pilnu bāku. Iespaidīgi, vai ne?
Mēdz teikt, ka skolnieku ieinteresētība kādā priekšmetā ir tīri atkarīga no skolotāja. Ja skolotājs māk radīt bērnos interesi par mācāmo vielu, tad arī viņi nākotnē iespējams virzīsies attiecīgajā virzienā. Jau gadiem ilgi tiek skandināts, ka Latvijā ir nepieciešami eksakto zinātņu speciālisti – matemātiķi, fiziķi, ķīmiķi, utt. Man bija tā laime pamatskolas un vidusskolas laikā mācīties pie vairākiem izciliem matemātikas, fizikas un ķīmijas skolotājiem, kas manī spēja radīt interesi par attiecīgajiem priekšmetiem. Neskatoties uz to, ka par savu profesiju esmu izvēlējies datorzinātnes, tomēr laiku pa laikam man rodas vēlme veikt kaut kādus vienkāršus eksperimentus.
Nu jau pāris gadus esmu žurnāla Terra abonents. Tiem, kas nezina, tas ir diezgan spēcīgs žurnāls par dabaszinātnēm un tehnoloģijām. Varētu teikt, kaut kas līdzīgs Ilustrētajai zinātnei, taču domāts nevis vienkāršajai tautai, bet tiem, kam ir dziļāka interese par attiecīgajām tēmām. Tur var regulāri atrast intervijas ar Latvijas labākajiem ķīmijas, bioloģijas, fizikas, utt. speciālistiem, lasīt par jaunākajiem atklājumiem gan Latvijā, gan pasaulē. Katrā ziņā interesants žurnāls.
Tad nu lūk, iepriekšējā Terras numurā tika izsludināts konkurss par labāko saules tējkannas konstrukciju. Noteikumi ir pavisam vienkārši – pēc iespējas īsākā laikā ir jāuzvāra 1 litrs ūdens, turklāt par enerģijas avotu drīkst izmantot tikai atjaunojamos enerģijas resursus un ūdens sākuma temperatūra nedrīkst būt augstāka par 20oC. Tā kā konkursa nosaukums ir saules tējkanna, tad acīmredzot ir jārok saules enerģijas virzienā. Tad nu pastāstīšu, kā man veicās ar savu pirmo konstrukciju. Kāpēc pirmo? Tāpēc, ka vajadzīgā temperatūra netika sasniegta un ir idejas labākai konstrukcijai, līdz konkursa beigām vēl ir atlikusi gandrīz nedēļa.
Sākotnējā doma ir salīdzinoši vienkārša. Nevienam nav noslēpums, ka saulē atstāta automašīna uzkarst līdz cilvēkam neciešamai temperatūrai pārdesmit minūšu laikā. Pie tam ņemot vērā, ka manam auto ir melni sēdekļi, es to izjūtu īpaši labi. Tad nu sākotnējā doma ir ņemt vienkārši kartona kasti, tajā ievietot burku un gaidīt. Nedaudz padomāju un secināju, ka burku varētu nokrāsot melnu, lai tā labāk absorbētu saules enerģiju. Pēc tam iedomājos, ka tā vietā, lai saules enerģiju absorbētu kartona kastes sienas, tās varētu pārklāt ar alumīnija folliju, kas saules enerģiju atstaros. Tā kā kastes iekšpusē atradīsies melni krāsota burka, tad attiecīgi atstarotā saules enerģija nonāks pie burkas. Tik tālu viss ir labi.
Nedaudz padomāju un atcerējos, kā bērnībā kādreiz niekojāmies ar palielināmajiem stikliem – pāris sekunžu laikā saulainā dienā varēja pavisam vienkārši aizdedzināt papīra lapu vai izkaltušu zāli. Nedaudz parakājos pa eBay un secināju, ka no ASV var pasūtīt liela izmēra palielināmās lapas, kas paredzētas karšu un telefona grāmatu lasīšanai. Tā kā cena šīm palielināmajām lapām bija pietiekami maza, tad nešauboties tās pasūtīju. Pēc pusotras nedēļas manas palielināmās lapas ir klāt un varu sākt domāt par tējkannas būvēšanu.
Tā kā konkursa nolikumā ir teikts, ka temperatūras mērījumi ir jāveic ik pēc 1 minūtes, tad bija jāiegādājas arī termometrs. Tā nu šorīt no rīta devos uz veikalu, lai iegādātos pāris nepieciešamās lietas – bez termometra mājās nebija arī alumīnija follijas un izolācijas lentas. Ja izolācijas lentu un alumīnija folliju atradu K-rauta veikalā, tad ar termometru bija grūtāk – visi esošie termometri bija paredzēti temperatūrām līdz +70oC. Tā kā konkursa uzdevums ir uzvārīt ūdeni, tad ar +70oC būs par maz. Tad nu devos uz Tevalo, kur tiku pie termometra, kas darbojas līdz pat +250oC. Tik tālu nu būtu. Iepriekšējā vakarā jau biju paspējis aizbraukt pie kaimiņa uz garāžu un nokrāsot melnu 1.6l gurķu burku. Tagad vairs atlika to visu ievietot kastē un doties ārā saulītē piefiksēt rezultātus.
Pats tējkannas konstruēšanas process bija salīdzinoši ātrs un vienkāršs. Kastes iekšpusi izklāju ar alumīnija folliju, drošības pēc to pielīmēju ar izolācijas lentu pie kastes sienām, pēc tam ievietoju tajā burku ar ūdeni un piestiprināju palielināmo lapu priekšā izgrieztajam caurumam kastē.
Patiesībā man nebija ne mazākās nojausmas, vai šis eksperiments izdosies – bija nojausma, ka, lai uzvārītu šādu daudzumu ūdens ar manu konstrukciju varētu nepietikt. Tā nu sēdos turpat blakus kastei zālītē un gaidīju, ik pa brīdim pierakstot arī rezultātus:
| Laiks | Ūdens temperatūra oC |
|---|---|
| 13:25 | 19,7 |
| 13:30 | 20,0 |
| 13:35 | 20,3 |
| 13:40 | 21,0 |
| 13:45 | 21,3 |
| 13:50 | 21,8 |
| 13:55 | 22,3 |
| 14:00 | 23,1 |
| 14:05 | 23,6 |
| 14:10 | 24,2 |
| 14:15 | 25,0 |
| 14:20 | 25,5 |
| 14:25 | 26,4 |
| 14:30 | 27,2 |
| 14:35 | 27,8 |
| 14:40 | 28,7 |
| 14:45 | 29,6 |
| 14:50 | 30,5 |
| 14:55 | 31,4 |
| 15:00 | 32,3 |
| 15:05 | 33,2 |
| 15:10 | 34,1 |
| 15:15 | 35,0 |
| 15:20 | 35,9 |
| 15:25 | 36,8 |
Nedaudz paskatoties uz rezultātiem, secināju, ka šodien ūdeni uzvārīt neizdosies (pie temperatūras kāpuma 0.9 grādi ik pa 5 minūtēm, man būtu nepieciešamas vēl ~60 stundas), tad nu metu mieru eksperimentiem un taisīju tēju no tāda ūdens, kāds nu man bija sanācis.
Pirms biju sācis temperatūras mērījumus, likās ka tas būs tīri vienkārši, tomēr izrādījās, ka būs mazliet vairāk jāpakustina smadzenes, lai varētu tikt pie tiešām uzvārītas tējas. Mazliet padomāju un šobrīd jau ir radušās vēl pāris citas idejas, kā sasniegt augstāku temperatūru ātrāk un iespējams pat pilnībā uzvārīt ūdeni. Lai nu kā, vismaz izklaidējos un pavadīju laiku svaigā gaisā. Noslēgumā vēl tikai pāris bildes par pašu procesu un dažas bildes, kas tapa aiz gara laika gaidot rezultātus.
Nepieciešamie materiāli
Konstruēšanas process
Zemais starts
Skats no malas
Protokolētājs
Skatītāja – garāmgājēja
Skatītāji tribīnēs
Protokolētājs mērījumu starplaikā pozē
Laiks tējai!
Laiciņš, labs, mājas darbi apdarīti, tālāk jau vairs divu domu nav – lejā uz pagrabu pēc velo, foto soma plecos un aidā tālēs zilajās. Tieši tam jau patiesībā arī ir domāta vasara, lai arī tādas biroja žurkas, kā programmētāji varētu tikt pie saules stariem un padarīt mazliet brūnākus savus bālos ķermeņus. Pirms izbraukšanas vēl tikai mazliet apskatījos kartē, cik tad īsti tālu no Baložiem ir Bolderāja, jo tieši tur bija doma aizvizināties – nu jau kādus 6 gadus dzīvojoties pa Rīgu, liekas tur tā arī nebiju bijis, tik vien kā pāris reizes braucis garām ar kādu no kuģīšiem pa Daugavu.
Nez kāpēc biju iedomājies, ka visu ceļu varēšu ērti braukt gar Daugavas malu un skatīties kas notiek gan šajā, gan otrā pusē upei, diemžēl tā īsti tikt klāt pie paša ūdens varēja tikai pavisam nedaudzās vietās.
It kā sākumā bija doma, ka varētu aizbraukt līdz pat pašai jūrai, taču ņemot vērā, ka līdzi nebija karte un nebija nekādas nojausmas, cik tālu esmu ticis un cik tālu vēl ir jābrauc līdz jūrai, tad vienkārši vienā brīdī griezos apkārt un braucu uz māju pusi – sāka parādīties gan pirmās paguruma pazīmes, gan arī vienkārši neizturami sāka sāpēt dibens – tā arī laikam vēl neesmu pieradis pie tik ilgas sēdēšanas uz velo sēdekļa, vai arī vienkārši jāsaņemās un jānopērk bikses ar polsteriem :).
Visā visumā interesanti – pabraucot tā lēnām uz to pusi var atgriezties aptuveni pāris gadus senā pagātnē – tajā pusē praktiski nemanīju nevienu jauno daudzstāvu apbūves projektu, privātmājas arī cik manīju bija tikai pāris tādas labi sakoptas, pārējās visas saglabājušās no padomju laikiem, pie tam diezgan daudzās vietās pat māju numura zīmes vēl ir saglabājušās gan ar krievisko ielas nosaukumu, gan latvisko. Braucot ar velo ik pa brīdim nācās secināt, ka kaut kur pa ausu galam dzirdētais par dažādām smakām pārpildīto Bolderājas gaisu ir patiesība.
Ja tā padomā, tad laikam šī varētu būt bijusi garākā distance, ko esmu paveicis savā velo braukšanas laikā. Kopā nobraukti 55.36km, ceļā pavadītais laiks ~3.5h, vidējais ātrums ~16km/h. Laikam būs vien jāiegādājas bluetooth GPS modulis, lai varētu pēc izbraucieniem paskatīties kā un kur esmu vizinājies.
Šodien mājās lielā pavasara tīrīšana, sākot ar logu mazgāšanu un beidzot ar puķu mazgāšanu. Puķu mazgāšana izpaužas pavisam vienkārši – paņemam visus puķupodus, ieliekam vannā, aplaistam ar dušu un nesam atpakaļ uz palodzēm. Tad nu pēc puķu mazgāšanas tapa arī bilde – ūdens pilieni uz palmas lapām.
Sen nebija gadījies būt Rīgas cirkā. Vispār tā dīvaini tagad uz to visu noskatīties – gan arēna liekas stipri maziņa, gan visi klaunu triki vairs neliekas tik sarežģīti… Lai nu kā, tīri jautri pavadīts laiks.
Bildē viens no klauniem, bildēts ar jauno spēļmantiņu.
Ir 22. marta pēcpusdiena, esmu savlaicīgi beidzis darbu un dodos virzienā uz mājām. Pa ceļam sanāk vizināties pa Avotu ielu un kur gadījies, kur ne, priekšā parādās neliels sastrēgums. Paveros pa labi un ko es redzu? Beidzot kāds ir novācis savu ziemassvētku eglīti! Ir pagājuši tikai nieka 3 mēneši kopš Ziemassvētkiem.
Bildei kvalitāte sanāca tāda pašvaka, jo bildēts ar SonyEricson k750i un nebija laika taisīt vaļā mašīnai logu – sastrēgums tomēr izrādījās vienkārši sarkanā gaisma luksoforā…
Tad nu dienas jautājums – vai tu jau esi novācis savu Ziemassvētku eglīti?
Beidzot saņēmos un eBay iegādājos savam Nikon D50 jaunu stikliņu. Nav nekas īpašs – Sigma 70-210 F4-5.6 UC II. Līdz šim vienmēr bildējot kādu pasākumu vai sacensības, bija sajūta, ka esošais 18-55mm stikls ir par īsu, nekāpjot uz laukuma tik vien kā var nobildēt kaut kādus kopskatus. Kādas pāris nedēļas atpakaļ sanāca pabildēt Latvijas Streetdance čempionātā ar Tamron 80-210 stiklu. Salīdzinot ar kit stiklu, sanāk pavisam citas bildes – var gan notvert konkrētus cilvēkus, gan arī viņu emocijas.
Visā visumā pirmie iespaidi par jauno stiklu ir diezgan pozitīvi – stikls izskatās praktiski nelietots un tika piegādāts nepilnas nedēļas laikā. Arī pirmajās testu bildēs, cik nu ar savu aci varu redzēt, problēmu nav. Tagad tikai jāgaida izdevība pārbaudīt jauno mantiņu darbībā..
Gandrīz katrai digitālajai fotokamerai nāk līdzi disks ar programmatūru, kurā ir speciāli izstrādāta programmatūra, ar kuras palīdzību var veikt dažnedažādas attēlu manipulācijas. Kad tikko iegādājos savu digitālo fotoaparātu (nu jau divus gadus atpakaļ), biju sajūsmā par panorāmisku fotoattēlu veidošanas iespējām. Gāja laiks, sāku mazliet vairāk intersēties par fotografēšanu un līdzi doto programmatūru nomainīja Autostitch.