Archive for the ‘Pārdomas’ Category

Kas ir Raspberry Pi un kāpēc tam ir vērts pievērst uzmanību?

Posted on March 9th, 2012 in Pārdomas | 25 Comments »

Agrāk datorus lietoja tikai cilvēki, kam bija dziļi tehniskas zināšanas. Tehnoloģijas attīstījās un datoriem pievērsās arvien mazāk un mazāk tehniski cilvēki. Ja pirmsākumos datorus spēja lietot cilvēki, kas pārzināja bitu operācijas, elektroniku, datoru arhitektūru un citas interesantas lietas, tad laikam ejot un tehnoloģijām attīstoties, esam tikuši tik tālu, ka šobrīd praktiski jebkuru datoru var lietot cilvēks bez īpašas sagatavošanās. Tajā skaitā pat pāris gadus veci bērni mierīgi tiek galā ar iPad, iPhone, Android lietotāja saskarnēm. Liekas, ka pat nav vērts pieminēt, kāda bija datoru jauda un pieejamās atmiņas apjoms pirms 10 gadiem un kāds tas ir tagad.

Tas viss protams ir labi, taču ja visi to vien darīs, kā lietos šīs ārkārtīgi ērtās un vienkāršās saskarnes, nesatrauksies par to, cik lietderīgi uzrakstītā programmatūra izmanto resursus, tad mēs ātri vien varam aizbraukt grāvī.

Laikā, kad es pievērsos programmēšanai tā bija visai loģiska izvēle - interneta pieejamība bija minimāla vai teju nekāda (aizmirstiet par Youtube, sociālajiem tīkliem, blogiem, utt), programmatūras un pašu datoru cenas bija astronomiskas, pirātiskos diskus varēja dabūt tikai braucot 100km līdz Rīgai, datori bija ārkārtīgi mazjaudīgi, reti pieejami un arī nekāda dižā spēļu spēlēšana nesanāca. Kas atliek? Radīt kaut ko pašam.

Cik daudz ir jauniešu, kas šobrīd spēj pretoties laika nosišanas kārdinājumam un spēj pievērsties kaut kā radīšanai? Cik daudzi jaunieši vispār pašmācībā mācoties programmēt saprot, ko nozīmē programmatūras ātrdarbība un ko nozīmē aizņemtās atmiņas apjoms? Liekas, ka arvien mazāk un tikai retais saprot, ko patiesībā nozīmē ierobežoti resursi.

Te nu sākas labās ziņas. Izskatās, ka cilvēki Anglijā ir izdomājuši, kā šo problēmu risināt un šīs problēmas iespējamais risinājums saucas Raspberry Pi.

Raspberry Pi ir

  • pilnvērtīgs maza izmēra dators, kas atbilst apmēram kredītkartes izmēram, uz tā var darbināt Linux operētājsistēmu ar grafisko saskarni
  • ārkārtīgi lēts. Tas maksā $25 vai $35 atkarībā no konfigurācijas (ar / bez tīkla savienojuma)
  • multimediju dators, kas spēj brīvi rādīt augstas izšķirtspējas video (1080p)
  • dators, kuru var pa taisno pieslēgt pat jebkuram +/- modernam televizoram
  • dators, kas spēj darboties pat no dažām AA tipa baterijām - ārkārtīgi energo efektīvs
  • dators, kas ir primāri radīts, lai ar to apgūtu programmēšanu un elektroniku
  • dators, kuram ir speciāli paredzētas vietas, lai to varētu paplašināt ar elektronikas komponentiem, piemēram, dažādiem sensoriem
  • dators, kas darbojas ar atvērtā koda programmatūru

Galvenais Raspberry Pi radītāju mērķis ir pievērst cilvēkus programmēšanai un izpratnei par datoriem, resursu ierobežojumu. Lai samazinātu pašas iekārtas cenu, viņi ir nevis dibinājuši uzņēmumu, bet produktu rada bezpeļņas organizācijas ietvaros. Šis fakts savukārt būtiski palīdz sarunās ar komponentu piegādātājiem.

Līdzīgi, kā dažus gadu desmitus atpakaļ, kad cilvēki savās garāžās būvēja dažādus elektronikas brīnumus, tā arī tagad cilvēkiem būs pieejams lēts, pilnvērtīgs un galvenokārt mūsdienīgs rīks eksperimentiem.

Viens no svarīgākajiem momentiem ir šī datora cena. Tas kļūst pieejams pat tiem, kam ar finansēm iet ļoti grūti. Ja tu iedosi bērnam šo datoru kā rīku ar ko spēlēties, tad ja arī kaut kas saplīsīs, tie būs nieka 35 dolāri. Tikpat maksā salīdzinoši vienkāršas radiovadāmās rotaļlietas.

Es atceros, kā pats pirmās reizes tiku pie tūkstošus vērta datora mammas darbā un kā man trīcēja rokas, kad nemācēju tikt ārā no kādas programmas. Zemā cena nozīmē, ka tev nav jābaidās par to, ka tu varētu kaut ko izdarīt nepareizi. Tu vari droši eksperimentēt. Tāpat vecākiem vairs nav jābaidās, ka bērns nejauši izdzēsīs kādu vērtīgu informāciju no mājas datora.

Interesanti, ka šo produktu atbalsta arī lielās korporācijas, piemēram, Nokia savu Qt izstrādes rīku ir pielāgojuši tam, lai aplikācijas, kas ar to ir radītas varētu darbināt arī uz Raspberry Pi.

Raspberry Pi iegāde
Ņemot vērā lielo publikas interesi un pirmās partijas nelielo izmēru (tikai 10 000 vienību). Visi līdz šim saražotie Raspberry Pi tika izpārdoti jau neilgi pēc tirdzniecības uzsākšanas (dažu stundu laikā) Turklāt šobrīd pastāv ierobežojums, ka vienai personai pārdod tikai vienu iekārtu, lai sasniegtu maksimālu personu skaitu, kas tiek pie iekārtām.

Es savu Raspberry Pi pasūtīju nedaudz vēlāk un to sola piegādāt ap 14. maiju, kas ir aptuveni 2 mēneši. Iespējams, ka šobrīd piegādes rinda ir izstiepusies vēl garāka, jo interese ir tiešām milzīga.

Lai nu kā, manuprāt ir vērts šim produktam pievērst uzmanību un kaut vai paspēlēties ar to, lai radītu kaut ko interesantu hobija līmenī. Man pašam ir plāns ar to paspēlēties kaut kādas mājas elektronikas vadības virzienā, iespējams, apgūt kādu jaunu programmēšanas valodu (iespējams tas varētu būt īstais iemesls, lai apgūtu Python) un gan jau radīsies vēl visādas interesantas idejas tad, kad tikšu pie paša datora.

Vairāk informācijas par pašu produktu: http://www.raspberrypi.org.

Un arī video:

Amazon Kindle 3

Posted on October 16th, 2010 in Pārdomas | 268 Comments »

Ja kāds man, piemēram, vidusskolā būtu teicis, ka es lasīšu grāmatas, es uz viņu paskatītos kā uz stulbu. Jā, apmēram tāda attieksme manī ir dzīvojusi diezgan ilgi. Pēc vidusskolas beigšanas mēdzu šad tad palasīt tomēr kādu speciālo literatūru - par programmēšanu un citām līdzīgām lietām, jo tajā laikā interneta pieejamība bija salīdzinoši vāja, bija arī pierasts, ka jauno lietu apguve notiek izmantojot grāmatas. Nekādi pārāk regulārie grāmatu lasīšanas ieradumi tomēr man izveidojušies nebija.

Pēdējā laikā viss pamazām pa nelieliem soļiem mainās - līdz ar ģimenes pieaugumu iegādājos bariņu ar grāmatām par dvīņu audzināšanu un prātā nesajukšanu viņus audzinot, tad sekoja vēl pāris grāmatas no gudrajiem vīriem (Guy Kawasaki - The art of the start, Jason Fried - Rework, Chip Heath & Dan heath - Switch: How to Change Things When Change Is Hard, u.c.). Jāatzīst, ka grāmatu iegāde ārzemēs nav no tiem lētākajiem priekiem, bieži vien nākas arī kādu brīdi pagaidīt uz piegādi. Kādu brīdi biju arī domājis par Amazon Kindle vai kāda cita e-grāmatu lasītāja iegādi, taču uz reālu pirkumu nebiju saņēmies.

Kādu rītu pamanīju kolēģa ziņu draugiem.lv runā sadaļā par pieredzi ar Kindle. Tipu, tapu un jau turēju savās rokās Kindle 3 lasītāju. Pirmais iespaids bija vienkārši “wow”. Es biju lasījis par e-ink ekrāniem, par to cik tie ir tuvi papīra izjūtām, bet vairāk to laidu gar ausīm kā kārtējo mārketinga pasākumu. Brīdī, kad sanāca pašam savām acīm apskatīt, divu domu nebija - tas ir lielisks. Vēl lieliskāku šo produktu padara pāris apstākļu sakritības:

  1. tā cena laika gaitā ir būtiski sarukusi un jaunajam modelim ar iebūvētu WiFi savienojumu, cena ir vien $139, kas pārvēršot latos tuvu 70 latiem. Pierēķinot piegādi ar kurjerpastu sanāk iekļauties aptuveni 85 latos.
  2. Latvijas likumdošana nosaka, ka muitojamas un ar nodokļiem apliekamas ir tikai preces, kas pārsniedz 150 EUR vērtību. Kindle 3 ar visu piegādi iekļaujas šajās robežās.

Sarēķinot kopā Kindle 3 cenu ar piegādi, man tas izmaksāja precīzi 85 latus, kas rupji rēķinot ir tas pats, kas iegādāties aptuveni 5 parastās grāmatas turpat Amazon.com. Viena no lieliskākajām Kindle funkcijām ir iespēja vienkārši iekopēt tajā PDF failus un tos lasīt. Uz datora izlasīt garāku PDF failu traucē visi mūžīgie uzmanības novērsēji. Sociālie tīkli, e-pasts, Skype, citi komunikācijas un izklaides rīki. Ja tu paņem rokās Kindle, tad nekas netraucē pašu galveno - lasīšanu.

Ņemot vērā, ka Kindle ekrānam nav nekāda “backlight” jeb izstarojošas gaismas, tad par apgaismojumu ir jāparūpējas pašam. Dienasgaismā lasīšana ir īpaši patīkama. Pie mākslīgā apgaismojuma ir nepieciešams mazliet vairāk gaismas, nekā tas ir ar parastu papīra grāmatu. Patiesībā tieši izstarojošās gaismas trūkums ir tas, kas ļauj lasīt ilgstoši un bez acu noguruma. Lasot uz datora ātri vien iestājas pamatīgs nogurums, lasot Kindle tādu noguruma sajūtu neesmu manījis arī pēc 3 stundu nepārtrauktas lasīšanas.

Liekas, ka laika sprīdī, kopš esmu saņēmis savu Kindle divas nedēļas atpakaļ, esmu izlasījis vairāk, nekā pēdējo pāris gadu laikā kopā ņemot. Lasīšana pēkšņi ir kļuvusi eleganti vienkārša. Tu pamani kādu e-grāmatu, kuru būtu vērts izlasīt, lejupielādē to savā Kindle, ķeries pie lasīšanas. Kindle var sakrāmēt kaudzi ar grāmatām, kā rezultātā tu jebkurā brīdī vari palasīt kaut ko domu lidojumam atbilstošu, bet līdzi nēsā mazāk kā vienas standarta grāmatas svaru. Arī baterijas darbības laiks ir vienkārši lielisks - kopš Kindle pirkšanas vēl neesmu to lādējis, baterijas indikators šobrīd rāda aptuveni pusi. Sanāk, ka ar maniem lasīšanas paradumiem lasītājs varētu bez uzlādes būt lietojams aptuveni mēnesi, līdzīgs laiks, liekas, bija minēts arī kaut kur Kindle aprakstos.

Man īsti nav saprotama digitālo grāmatu cenu politika, jo bieži vien ir pat situācijas, kad papīra grāmata ir lētāka par tās digitālo versiju. Vismaz šobrīd es psiholoģiski neesmu gatavs iegādāties grāmatu digitālās versijas par tādu pašu cenu, kā papīra versiju. No otras puses, iespējams, ka ir vērts samaksāt tādu pašu naudu par servisu, kura rezultātā grāmatas digitālo versiju tu vari izlasīt jau pa to laiku, kamēr papīra versijas grāmata vēl guļ kādā noliktavas plauktā vai kurjerpasta automobīlī. Šis liekas ir stāsts par manu pirmo oficiāli iegādāto e-grāmatu “Web Form Design: Filling in the Blanks“, kuru es iegādājos izdevniecības lapā par $9 ceturtdienā, bet šodien jau pabeidzu lasīt. Tiesa šai grāmatai digitālā versija bija būtiski lētāka par papīra versiju.

Katrā ziņā, ja ir vēlme iegādāties e-grāmatu lasītāju, manuprāt, vairs nav neviena iemesla, lai to atliktu uz vēlāku laiku. Vismaz Kindle šobrīd strādā vienkārši lieliski, arī tā cena ir pat ļoti pieejama Latvijas iedzīvotājiem.

Par kūlas dedzinātājiem

Posted on April 20th, 2009 in Pārdomas | 7 Comments »

Pēdējās pāris nedēļas braukājoties apkārt pa Latviju ir nācies mazliet nošokēties par to CIK MAZ šogad ir dedzināta kūla. Piektdien braucot uz Liepājas pusi, neredzēju nevienu vietu kur tā būtu dedzināta. Svētdienas vakarā braucot atpakaļ no Kuldīgas redzēju vien kādas 3 vietas, kur tā bija nodedzināta un sagadījās arī redzēt degšanas procesu pie Jūrmalas apvedceļa.
Izskatās, ka tauta būs šajā lauciņā daudz maz nomierinājusies / nākusi pie prāta :)

Par ticamības momentu filmās

Posted on March 9th, 2009 in Pārdomas | 1 Comment »

Pāris nedēļas atpakaļ pa TV3 noskatījos filmu Rebound (2005) par basketbola treneri un līdz pat šai dienai man neliek mieru tur nozagtais ticamības moments. Filmā viss notikās kā klasiskā Holivudas filmā par sportu - kaut kādi pilnīgi pastarīši cīnās kaut kādā savā sporta veidā, savā līgā un filmas noslēgumā izcīna čempiona titulu.
Šajā gadījumā basektbola treneri spēlēja Martins Lorencs (Martin Lawrence). Filmas sākumā viņš tika pie savas pamatskolas basketbola komandas, pamazām to sāka trenēt un tad kā gadījies kā ne - viņa komanda sāk uzvarēt un tiek finālā.
Viss ir skaisti un jauki līdz pat pašām beigām, kad galvenā varoņa komanda beidzoties spēles pamatlaikam zaudē ar vienu punktu, bet pēdējā metiena laikā pret viņa komandu tiek izdarīts pārkāpums. Lai arī svilpe par pārkāpumu tiek izdarīta apmēram 10 sekundes pēc spēles beigu signāla, tomēr ir viena cita lieta, kuru es nekādi nespēju piedot filmas režisoriem.
Brīdī, kad pamatskolnieks izdara soda metienu, tiek nofilmētas arī viņa kājas. Abu soda metienu brīdī var skaidri redzēt, ka spēlētājs pēc soda metiena izdarīšanas un groza gūšanas piezemējas jau aiz soda metiena līnijas. Jebkuram idiotam, kas ir spēlējis basketbolu ir skaidrs, ka šādi gūti punkti netiek ieskaitīti. Bet nē. Filmā komanda uzvar un dzīvo laimīgi. Pilnīgs analfabētisms basketbolā.

Triviāla finanšu plānošana ar Hanzanet

Posted on February 13th, 2009 in Pārdomas, XHTML | 5 Comments »

Mazliet tematisks ieraksts saistībā ar valstī notiekošo.
Viens no variantiem, kā mēģināt ietaupīt vai vismaz apzināt savus tēriņus ir vienkārši ņemt un piefiksēt visus savus izdevumus un ieņēmumus. Pāris reizes esmu mēģinājis to darīt, taču pārsvarā tas tiek pārtraukts sarežģītības un laikietilpības dēļ. Slinkajiem talkā ir nākusi Swedbank ar savu internetbankas risinājumu. Paskatoties savu konta izrakstu pamanīju, ka tajā ir uzradusies vēlviena kolona, kurā var pievienot tekstuālas atzīmes par darījuma tipu. Turklāt, kas ir vēl vērtīgāk - ir iespējams izveidot filtrus, kas piešķirs jūsu izvēlēto darījuma tipu atkarībā no filtriem automātiski. Teiksim pieliekam filtru uz Statoil, kas vienmēr iekritīs kategorijā degviela. Tāpat varam pievienot citas degvielas uzpildes stacijas.
Es pārsvarā izmantoju norēķinu karti un skaidru naudu tikpat kā nelietoju. Tad nu iedomājos, ka varu vienkārši veiktos darījumus sadalīt pa kategorijām un pēc tam savilkt kopā galus, cik par ko tiek tērēts. Tā kā no internetbankas tiek piedāvāts arī lejupielādēt konta izrakstus CSV un XLS formātos, tad būtībā tālāk jau sagrupētos datus var izmantot vai nu pašam kaut ko programmējot vai arī vienkārši padarbojoties ar to pašu MS Excel vai OpenOffice programmatūru. Es izvēlējos variantu ar OpenOffice programmatūru. Mehānisms ir pavisam vienkāršs - lejupielādējam konta izrakstu XLS formātā, atveram OpenOffice, padzēšam lieko, tālāk izvēlamies Data -> Subtotals, izvēlamies, ka grupēsim datus pēc tās kolonas kurā atrodas mūsu tekstuālās piezīmes, bet summēsim pēc iepriekšējās kolonas - tās, kurā atrodas izdevumu pozīcijas (manā gadījumā grupēšana pēc F kolonas, summēšana pēc E kolonas). Kad starpsummas ir aprēķinātas, varam mierīgu sirdi noslēpt pašus maksājumus un paskatīties uz kopsummām.
Izrādījās vienkāršāk, ērtāk un nesāpīgāk, nekā varēja iedomāties.

Sieben

Posted on January 26th, 2009 in Pārdomas | 2 Comments »

Man jau likās, ka man arī šī sērga nepaskries garām. Nu neko darīt, paldies alx par “stafetes kociņu”.
Punkts 1. Pirmā lielā nauda. Lai arī savas darba gaitas sāku gana agri gan piepalīdzot tēvam pienotavā krāmēt kastes, gan piestrādājot mammas aptiekā par recepšu ievadītāju datorā (jā, man pat savā laikā bija tas talants izburtot trakākos no ārstu rokrakstiem), tomēr pirmo lielo naudu nopelnīju programmējot. Kas pats dīvainākais - tajā laikā pat vēl nebiju beidzis vidusskolu. Un kas vēl dīvaināk - klients bija neviens cits kā LIIS (Latvijas Izglītības Informatizācijas sistēma). Tā nu sanāca, ka mācoties programmēt un mācoties rakstīt ar visiem 10 pirkstiem 11. klasē pa brīvajiem brīžiem uzbūvēju “Klaviermeistaru” jeb rakstīšanas apmācības programmu. Tad nu šur tur pazīmējos ar viņu tā laika mailinglistēs un kā gadījies kā ne ar mani aprunāties sagribēja LIIS vadītājs. Jāatzīst, ka šobrīd pat brīnos, kur man tajā laikā par to brīnumu ienāca prātā paprasīt 1000Ls uz rokas. Tas liekas bija kāds 2000. gads, kad tā bija MILZĪGA nauda. Samaksāja. Par iegūto naudu nopirku portatīvo datoru par apmēram 1100 latiem (500Mhz celeron, 5GB cietais disks, 64MB ram, utt), kurš ir funkcionēt spējīgs vēljoprojām, tomēr mētājas kādā atvilknē un netiek izmantots. Tā nu vidusskolas 12. klasi pabeidzu kā šikais zēns skolā pierakstus veicot uz portatīvā datora :).
Punkts 2. Dejošana. Būtībā nemāku dejot, jo vai nu dzirdu mūziku vai arī kustos. Vienīgais gadījums, kad dejoju ir tad, ja ir partneris, pie kura pieturēties. Vēl interesantāku šo faktu padara kāda nianse - manas draudzenes hobijs ir deju pasniegšana, viņas mācītie dejotāji un deju komandas savās sacensībās plūc laurus arī Eiropas un pasaules mērogā :).
Punkts 3. Smēķēšana. Nesmēķēju kopš bērnības. Izklausās mazliet dīvaini, taču tieši tā arī ir. Kādreiz sen sen atpakaļ ar savu bērnības draugu devāmies pārgājienā Limbažu apkārtnē. Man bija noslieces uz dedzināšanu, bija līdzi sērkociņi. Viņš, savukārt, bija nospēris savam vectēvam pāris “Kosmoss” cigaretes. Tā nu nokātojuši aptuveni 5km no Limbažiem līdz dzelzceļa tiltam sapratām, ka mums ir viss vajadzīgais, lai uzpīpētu, ko arī izdarījām. Tad nu kā gadījās, kā ne, mūsu maršruts sakrita ar Limbažu airēšanas bāzes sportistu maršrutu, kas mūs pamanījuši nāca ar mums iepazīties. Tad nu mums tika piedraudēts pa kaklu par pīpēšanu un tika piesolīts pasūdzēties vecākiem. Kārtīgi sabijāmies, sagrauzāmies bērzu zarus, lai vecāki neko nenojaustu un devāmies atpakaļ mājās. Kopš tās reizes neesmu pat mēģinājis pīpēt, ja neskaita pāris reizes ūdenspīpi. Būtībā pie smēķēšanas ir vēlviena interesanta nianse - biju vienīgais no visa puišu bara ar ko izklaidējos kopā vidusskolā, kas nesmēķēja. Ideāls laiks, lai nostiprinātu savu raksturu un vēlmi nesmēķēt.
Punkts 4. Alkohols. Nu jau pāris gadus stipro alkoholu lietoju ļoti reti un tikai tīrā veidā. Pārsvarā patērēju alu un nu jau kopš aizpagājušā gada brauciena uz Itāliju arī vīnu. Stiprajam alkoholam tikai tīrā veidā ir arī pamatojums. Kad vēl dzīvoju fizmatu kojās Zeļļu ielā istabiņas biedram bija vārda vai dzimšanas diena un kā alkohols tika piedāvāts 3 graudu šņabis ar Samba multivitamīnu sulu. Pietika ar pusglāzi šīs pretīgās dziras, lai kopš tās dienas es vairs nevarētu iedzert stipro alkoholu šķaidītu ar sulu/sprite/kolu/dajebko citu. Vai nu tas 3 graudu šņabis bija “neorģināls ražojums” vai arī viņš vienkārši ir tik pretīgs, taču trauma nu ir uz visu mūžu. Tā kā pēdējā laikā ar stipro alkoholu esmu stipri uz jūs, tad gan par šo faktu īpaši nesatraucos.
Punkts 5. 13 un piektdiena 13. Vācijā Dažus gadus atpakaļ (liekas kādus 4) kopā ar draudzenes deju kolektīvu devāmies tūrē pa Eiropu ar 52 vietīgu īrētu autobusu. Kādā no Vācijas benzīntankiem par mūsu autobusu ieinteresējās autobāņa policija. Autobuss garākā pauzē bija sasvēries uz vienu sānu un tad nu vācu policisti nolēma, ka autobusam tūlīt ir jāiziet tehniskā apskate. Kā atklājās apskatē, tad autobusam kaut kas nebija kārtībā ar bremzēm, stūres pirkstu un ko tur vēl. Tā nu palikām 52 cilvēki Vācijas benzīntankā bez autobusa. Tā kā viens no pieturpunktiem bija salīdzinoši netālā pilsētā, tad līdz tai mūs nogādāja kāds vietējais pašvaldības autobuss. Turpmāko nedēļu (tajā skaitā arī maģisko piektdienu 13. datumu) nodzīvojām Vācijas Sarkanā krusta telpās un gulējām uz grīdas. Kas īpaši zīmīgi - arī Sarkanā krusta mājas numurs bija 13 :). Kļuvām par Vācijas mēroga tv zvaigznēm, draudzeni intervēja gan RTL, gan citas lielās vācu televīzijas. Mūsu atpakaļceļam tika vākti ziedojumi, vietējie veikali ziedoja pārtiku un alkoholu stresa noņemšanai, vietējais rodeo šovs dāvināja biļetes, hokeja komanda biļetes uz savu spēli, utt. Būtībā tīri labi izdzīvojāmies. Jāpiezīmē, ka Latvijas vēstniecības Vācijā vienīgā atbilde bija “kā tikāt šurp, tā tieciet atpakaļ”. Neviena autobusu firma no Latvijas arī nebija gatava braukt mums pakaļ, jo visiem bija bail, ka viņu autobusi varētu palikt turpat, kur mūsējais. Noslēgumā vairs tikai fakts, ka mūsu autobusu apmēram pirms gada tomēr sazāģēja un nodeva lūžņos. No vienas puses skāde, ka atņēma autobusu, no otras puses, varbūt turpinot ceļu laba daļa no braucējiem būtu jau citā dimensijā.
Punkts 6. Zīmēšana. Zīmēt nemāku. Vispār. Kad 9. klasē, kura bija pēdējā ar obligātu priekšmetu “zīmēšana” nodevu kādu no saviem darbiem, skolotāja vien skumji noteica, ka zīmējums esot piektklasnieka līmenī.
Punkts 7. Erudīts.Kādus gadus atpakaļ, liekas, ka tas bija 12. klasē (ap 2000/2001. gadu). Pa LTV gāja tāds raidījums “Erudīts” ar Valdi Melderi kā raidījuma vadītāju, kas bija konkurss skolēnu komandām, kurā bija jāatbild uz dažnedažādiem erudīcijas jautājumiem. Biju komandas kapteinis, ņēmām un uzvarējām visās kārtās, balvā bija ceļojums uz Norvēģiju.

Stafeti tālāk īpaši nedošu, jo piramīdu turpināt bezgalīgi nav iespējams. Tāpēc ja tu šo izlasi, tev ir savs blogs un tu vēl neesi uzrakstījis savas 7 lietas, tad uzskati šo par uzaicinājumu to izdarīt.

Cilvēki sāk taupīt? Vai tik ne par daudz!

Posted on January 8th, 2009 in Pārdomas | 5 Comments »

Šodien biju aizbraucis uz Škoda servisu pakaļ savam auto. Nekas īpašs - nelielas avārijas seku likvidēšana un 120 000km apkope. Bet ne par to ir stāsts. Stāsts ir par kādu noklausītu telefona sarunu. Jā, es zinu, ka ir nepieklājīgi klausīties svešas telefonsarunas, taču lai tas šoreiz paliek. Ja vien pareizi uztvēru sarunas domu, tad tā bija šāda:

Klients: Man te nāk 30 000km apkope. Vai var mainīt tikai eļļu, bet filtru atstāt iepriekšējo?
Serviss: Nu mums procedūras tā neļauj darīt. Rūpnīca mums nosaka apkopes laikā veicamos darbus un mēs nedrīkstam nemainīt filtru. Turklāt filtrs jau nav tik dārgs, nekādu diži lielo naudu jūs tā neietaupīsiet.
Klients: Bet ja nu es atsakos no auto garantijas, tad jūs varat nomainīt tikai eļļu?
Serviss: [pauze]

Dzirdot šo sarunu es tieši tāpat, kā servisa darbinieks biju uz mērenas pauzes. Ja jau cilvēks domā atteikties no auto garantijas, kad ir nobraukti tikai 30 000km nieka 6 latu dēļ (apskatījos cik manam auto rēķinā bija eļļas filtra cena) tad pie mums sāk iestāties mērens vājprāts. Un kas ir pats trakākais - iespējams, ka tas ir tikai sākums. Ne tādus brīnumus vien mēs vēl pieredzēsim.

Laipni lūdzam atpakaļ 90.ajos

Posted on December 24th, 2008 in Pārdomas | 5 Comments »

Kādas pāris nedēļas atpakaļ pie mūsu mājas norisinājās deviņdesmito gadu cienīgi notikumi. Pēkšņi pagalmā iebrauc busiņš, sarodas bars ar pensionāriem, katram ir vai nu kāds lielāks maiss vai ratiņi un tad nu drūzmējas pie busiņa.
Paiet 15 minūtes un visi izklīst. Jautājums - kas tur notika?
Pavisam vienkārši busiņš iztirgoja kārtīgu kaudzi ar gaļu. Pensionāri katrs uz saviem ratiņiem vai maisā stiepa uz mājām pa pus cūkai. Nu ko, vecie labie laiki atgriežas - zemnieki atkal brauks uz Rīgu un tirgosies daudzstāvu namu pagalmos. Atliek vien gaidīt, kad pēc šādas pašas shēmas tiks tirgoti kartupeļi un viss pārējais :)

Par Dienvidu tiltu

Posted on December 2nd, 2008 in Pārdomas, Uncategorized | 3 Comments »

Kopš ir atklāts Dienvidu tilts, liekas, ka citus tiltus pāri Daugavai esmu izmantojis tikai kādu vienu vai divas reizes, kad bija jānokļūst attiecīgā Pārdaugavas rajonā. Tā kā dzīvoju Baložos, bet strādāju centrā, tad šobrīd Dienvidu tilts viennozīmīgi ir ātrākais veids, kā nokļūt centrā no šejienes.
Atceros vēl vecos labos laikus pirms lielā ekonomiskā uzplaukuma, kad no Baložiem centrā varēja nokļūt mazāk kā 20 minūtēs. Tagad šie laiki ir atgriezušies, pie tam atgriezušies abos virzienos. Tā, piemēram, lai nokļūtu no aptuveni no Vanšu tilta līdz mājām pilnībā pietiek ar 15 minūtēm. Lai tiktu uz darbu, pietiek ar tām pašām 20 minūtēm. Var jau būt, ka lielāko lomu spēlē fakts, ka vairs nebraucu uz darbu un no darba sastrēgumu laikos, taču ņemot vērā faktu, ka vēl nav pabeigti visi plānotie pārdaugavas puses tilta pievadceļi, tad nākotne izskatās pavisam rožaini.
Tā nu es katru dienu turp un atpakaļ vizinos pa Dienvidu tiltu un domāju - ir jau tas tilts sanācis tāds padārgs, bet, ja parēķina cilvēku ietaupīto naudu par degvielu un ietaupīto laiku, kas tiek pavadīts ceļā, tad netieši tilts varētu atmaksāties dikti dikti drīz.

Helovīns

Posted on October 31st, 2008 in Pārdomas | 5 Comments »

Abi ar draudzeni sēžam viesistabā, dzirdam, ka kāds klauvē pie durvīm. Tā kā lejā kāpņu telpai ir durvis ar kodu, tad domājām, ka kāds no kaimiņiem. Aizeju atvērt durvis un tur pretī puika uz kādiem gadiem 9-10 saģērbies velna tērpā, uzkrāsojis ūsas un bārdu saka: “Labvakar, dodiet saldumus vai mēs jūs kārtīgi izkutināsim!”. Sāku ņirgt, aicināju iekšā, paņēmu rokā divas bļodas ar saldumiem un teicu, lai izvēlas, ko ņems. Šis nu nabags tagad nopietni stāv un sabijies domā, no kuras bļodas, lai kaut ko paņem. Tad nu saku, lai droši ņem no abām, šis fiksi paķer un, dodoties ārā no dzīvokļa, vēl paspēj noteikt “Paldies, lai jums labs vakars”.
Tā diezgan smieklīgi - saģērbies paša velna tērpā, smalku balstiņu saka te labvakar, te paldies. Labs garastāvoklis visam vakaram :).