webtech.lv

Kad ievācāmies savā dzīvoklī nu jau vairāk kā četrus gadus atpakaļ, iegādājāmies arī gultas matraci – būtībā tā bija pirmā lieta, ko nopirkām. Sākumā matracis stāvēja uz grīdas, tad vēlāk nopirkām arī gultu. Galvenais jau bija, lai ir kur gulēt. Tā nu ir pagājuši šie vairāk kā četri gadi un pirmais nopirktais matracis ir izgulēts un ir radusies doma iegādāties jaunu. Tā kā pa televīziju bieži vien var redzēt dikti apmierinātas tantes un onkuļus, kuri stāsta par Dormeo matraču sniegto lielisko miegu, tad nolēmu pamēģināt.
Tā kā reklāma pa TV tobrīd netika rādīta, sēdos pie datora, vēru vaļā dormeo.lv un skatījos, ko nu šie piedāvā. Man vienmēr ir paticis, ka es skaidri un gaiši redzu telefona numuru, pa kuru varu veikt pasūtījumu vai pakonsultēties par preci. Tā kā potenciāli bija vēl darbalaiks (kādi plkst 17.30), tad zvanīju uz norādīto telefona numuru lai mazliet pakonsultētos, kuru no matračiem izvēlēties – vai nu summā ap 150LVL, vai summā ap 220LVL. Saruna izvērtās aptuveni šāda:

Es: Sveiki, mani te vajadzētu mazliet pakonsultēt par Dormeo matračiem.
Otrā galā: Jā, kas jūs tieši interesētu?
Es: Nu kādas ir tās atšķirības starp tiem matračiem un kuru labāk izvēlēties.
Otrā galā: Es jums atzvanīšu.
Es: Nu man ir bezmaksas sarunas un esmu gatavs runāt tūlīt.
Otrā galā: Mums te iet reklāma. Es jums atzvanīšu.
Es: …
Otrā galā: beep, beep, beep.

Paliku mazliet uz pauzes gaidīju to mirkli, kad “beigsies reklāma” un man atzvanīs. Tā nu pulkstens ir 22:40 un atzvanīšanu tā arī neesmu sagaidījis. Varbūt, ka viņi zvanīs rīt kaut kad pa dienu, taču nianse ir tāda, ka labu gribēdams zvanīju no mājas telefona, kuru līdzi uz darbu rīt nepaņemšu. Lai arī draudzene pa dienu dzīvojas pa māju ar abiem puikām, visticamāk, ka palūgšu lai tos gudriniekus laipni pasūta dillēs. Laikam jau pārāk daudz viņiem to pasūtījumu, ja jau var tā vienkārši atšūt interesentus :). Nekad neesmu varējis saprast šādu klientu apkalpošanu. Ja tu savā mājas lapā raksti “Pasūtīšanai un padomiem, esam pieejami visu nedēļu uz šo telefona numuru”, tad es ar to arī rēķinos un sagaidu, ka piezvanot otrdienas dienā arī varu pakonsultēties.
Var jau, protams, gadīties, ka izmantoju nepareizos atslēgvārdus savā tekstā. Varbūt saruna bija jāsāk ar frāzi: “Gribu pasūtīt matraci, bet pirms tam pastāstiet man…” un tad attieksme būtu pavisam savādāka. Nāksies vien meklēt matraci citur :)

Jau labu laiciņu plānoju iegādāties jaunu portatīvo datoru, jo iepriekšējais jau bija savu laiku nokalpojis – tas tika iegādāts pirms 8 gadiem par bargu naudu – vairāk kā 1000Ls. Tad nu biju dilemmas priekšā – vai nu izvēlēties datoru ar kādu no Windows operētājsistēmām vai izmantot piedāvājumus ar jau uzinstalētu Linux sistēmu un vajadzības gadījumā uzlikt nelegālu Windows. Tā kā reizi pa reizei man uznāk sirdsapziņas pārmetumi par nelegālu programmatūru, tad tomēr izvēlējos datoru ar Windows Vista Home Basic OS.
Diemžēl piedzīvoju vilšanos – aptuveni 3. dienā pēc iegādes pilnīgi viss sāka kārties. Te pati OS izmeta paziņojumus par to, ka esot par maz atmiņas, te vienkārši visas programmas pēc kārtas sāka vērties ciet bez paziņojumiem. Pirmā doma – kāds vīruss. Uzlieku antivīrusu, neko neatrod. Domāju jāsaliek Windows Vista atjauninājumi. Salieku – nekāda efekta. Domāju, ka varbūt kaut ko pats esmu salaidis dēlī un pārinstalēju savu jauno darbarīku. Pagāja pāris dienas un sākas viss no gala. Sāka jau rasties aizdomas par operatīvās atmiņas defektiem, bet ne memtest, ne Windows Vista iebūvētais atmiņas diagnostikas rīks neko neatrada.
Tad nu nospļāvos un secināju – ja jau LEGĀLA programmatūra NESTRĀDĀ, tad jāiet vien atpakaļ pie nelegālās. Notīrīju visu, kas vien saistās ar Windows Vista un uzinstalēju NELEGĀLU Windows XP Pro ar iekļautu SP3. Jā, esmu pirāts. Taču dators man ir vajadzīgs strādāšanai, nevis pārinstalēšanai. Turklāt Microsoft kaut kādu naudiņu tomēr par Vista licenci esmu samaksājis.
Ja pirms šīs saskares pret Windows Vista man bija neitrāla attieksme un bija pat zināma vēlme tikt pie šīs OS (nemēdzu kritizēt to, ko neesmu pats lietojis), tad tagad esmu pievienojies mēreno Vistas nīdēju pulciņam. Gaidīšu nākamo Windows versiju, jo acīmredzot Vista mani nemīl, līdzīgi, kā tas bija ar Windows Me.

Līdz šim lielākā diena manā mūžā. 22. maija rītā tiku pie diviem kārtīgiem dēliem – Jāņa un Kārļa, attiecīgi 3.3kg un 53cm, 3.4kg un 54cm. Pirmie uztraukumi nu jau galā un var labi manīt, kā burtiski dažu dienu laikā ir kardināli mainījusies dzīves uztvere un prioritātes.
Ja pirms tam bija vēlme visur skriet, gāzt kalnus, bīdīt lielas lietas, tad tagad kaut kā tam visam apkārtējam vairs nav nozīmes. Beidzot man ir sajūta, ka esmu ticis pats pie savas kārtīgas un mīļas ģimenes, lai arī ar draudzeni esam kopā jau vairāk kā 5 gadus. Katru dienu dodamies pastaigās ar mazajiem, intensīvi palīdzu draudzenei tikt galā ar mazajiem un viss pārējais – tas lai iet savu gaitu :).
Un jā, bieži vien ir grūti saprast, par ko sūdzas tie, kam atvases piesakās pa vienai :)).

Šodien piedalījos 1. Baložu Bizona posmā. Gluži tāpat, kā pagājušajā gadā manai vecuma grupai (V21) distance ir 4000m pa Baložu mežu. Pie tam arī trase nav mainījusies. Ko tur daudz runāt rinķī un apkārt, tikko apskatījos rezultātus. Izrādās, ka es pat neesmu pēdējais savā grupā un esmu par pusotru minūti uzlabojis rezultātu salīdzinot ar pagājušajā gadā uzrādīto rezultātu. Laikam jau basketbols ar kolēģiem reizi nedēļā pa rudeni/ziemu/pavasari, pāris Baložu velokrosa posmi, pāris kārtīgas pavizināšanās ar velo pa Baložu mežu un pagājušās nedēļas 6km izskrējiens pa mežu ir kaut kā palīdzējis.
Vēlviena svarīga nianse, kuru pamanīju – laikam man ir kaut kā izdevies nostiprināt savas muguras muskulatūru, jo pagājušajā gadā skrienot pēdējos divus apļus krosā jutu neciešamas muguras sāpes. Šoreiz vienīgais, kas sāpēja bija kājas – mugurai ne vainas. Nu ko, tagad jāsaņemās un katru pirmdienu jāmēģina paskriet. Ja tā parēķina, pēc pāris reizēm vajadzētu varēt iekļauties 20 minūšu robežās un tad jau vairums manas grupas skrējēju būs vairs tikai nedaudz priekšā man.

pos. Nr    Vārds Uzvārds        Laiks          -t        kmh  punkti
 1    44   Kristaps Celms       0:16:26                  14,6  1000     
 2    51   Dzintars Melderis    0:17:06        +0:00:40  14,0  961      
 3    58   Juris Žilko          0:17:59        +0:01:33  13,3  913      
 4    20   Jānis Karlsons       0:18:31        +0:02:05  12,9  887      
 5    45   Rodrigo Treijers     0:19:04        +0:02:38  12,5  861      
 6    39   Jānis Zants          0:20:50        +0:04:24  11,5  788      
 7    56   Emīls Rupais         0:21:16        +0:04:50  11,2  772      
 8    31   Ingus Rūķis          0:21:54        +0:05:28  10,9  750      
 9    57   Andris Vilcāns       0:24:48        +0:08:22  9,67  662

Nopietniem skrējējiem visticamāk rezultāti varētu likties ne pārāk nopietni, bet nu galvenais jau ir piedalīties un izkustēties.

Varat uztvert to, kā parodiju, kā veselīgu humoru, kā pilnīgi vienalga ko. Tā teikt, pamēģināsim, cik daudz var panākt uz pazīstamas akcijas bāzes pilnīgi bez budžeta.

Par šo lapu – citāts no lasi2x.lv

Šī lapa ir kā protests pret CSDD iesākto akciju “Skaties divreiz. Divreiz!“, kura pamatā aicina autovadītājus respektēt motobraucējus un pievērst viņiem vairāk uzmanības. No vienas puses šī akcija ir pilnīgi vajadzīga un noteikti kādam liks aizdomāties, taču, manuprāt, šai akcijai ir arī otra puse. Tā būtībā atzīst faktu, ka motobraucēji ļoti bieži BŪTISKI pārkāpj ceļu satiksmes noteikumus gan atļautā ātruma ziņā, gan apdzīšanas, gan agresīvas braukšanas ziņā. Turklāt nav nekādas publiskas informācijas par to, ka tiktu veiktas kaut kādas motociklistu pārbaudes. Maunprāt, motosezonas sākumā, kas starp citu sākas jau rīt, 26. aprīlī vairāk uzmanības vajadzētu pievērst arī pašu motobraucēju pastiprinātai kontrolei – atļautā braukšanas ātruma ievērošanu, sodīšanai par agresīvu braukšanu un galu galā veikt regulārākas pārbaudes pret alkohola saturu asinīs.

Iespējams, ka šī lapa nebūtu tapusi, ja vien es nebūtu pamanījis pilnīgi absurdi izveidotas animācijas CSDD veidotajā lapā, kas ir vērstas uz autovadītājiem:

• 2. situācijā ir labi redzama gan motociklista agresīva braukšana, gan arī fakts, ka autovadītājs kreiso pagriezienu bija ieslēdzis jau labu laiku iepriekš. Tīra satiksmes noteikumu ignorēšana no motocikla vadītāja puses.
• 3. situācijā ir labi redzams, ka autovadītājs ir ieslēdzis pagrieziena rādītāju un gatavojas manevram. Motocikla vadītājs piebrauc no aizmugures un viņam šis pagrieziena rādītājs ir jāpamana.

Tāpat šī lapa iespējams nebūtu tapusi, ja pēc aizrādījuma par viņa braukšanas stilu kādam agresīvam motocikla vadītājam viņš man nebūt solījis “Iedot bietē”.

Šī lapa nav veidota kā naids pret cilvēkiem, kas pārvietojas savādāk, nekā ar privāto auto. Gluži otrādi, lapa ir izveidota, lai aicinātu šos cilvēkus ievērot ceļu satiksmes noteikumus. Es personīgi pazīstu vairākus motociklistus un cienu gan viņu pārvietošanās paradumus, gan arī tiesības uz ceļa. Tieši to pašu es arī ceru sagaidīt pretī. Man nav nekādas vēlēšanās sava auto sānos noķert kādu zemu lidojošu motobraucēju.

Cienīsim viens otru uz ceļa un pasaule kļūs labāka!

Šī lapa visticamāk darbosies ne ilgāk kā 2 nedēļas, jo vismaz šobrīd man nav iedvesmas maksāt par tās uzturēšanu un domēna reģistrāciju, taču tas ar laiku var mainīties.

Nu tad aiziet visi uz: lasi2x.lv

Dažas dienas atpakaļ rakstīju par to, ka piedalījos pirmajā velokrosā savā mūžā. Kā par brīnumu tā īsti pat neizjutu muskuļu sāpes pēc šī pasākuma. Labi, stāsts šoreiz ir par kādu interesantu projektu, kuru pamanīju sakarā ar šīm sacensībām. Baložu velokrosa mājas lapas diskusiju sadaļā kāds komentētājs bija ievietojis saiti uz lapu sportafoto.lv, kurā esot iespējams apskatīties šo sacensību bildes. Tā kā man pašam no sacensībām ir vien dažas draudzenes fotografētās bildes, tad ar interesi gribēju apskatīties arī sportafoto.lv esošās bildes. No sākuma mani nedaudz samulsināja fakts, ka visām bildēm ir uzliktas kārtīgas ūdenszīmes, taču tikai pēc tam es sapratu šīs lapas jēgu un ģenialitāti.

Kas tad sportafoto.lv ir tik īpašs? Viens vai vairāki fotogrāfi ir safotografējuši kaut kādas sacensības (cik skatījos lapā, tad bez riteņbraukšanas tiek fotografētas arī skriešanas, orientēšanās, slēpošanas un vieglatlētikas sacensības) un piedāvā tās iegādāties. Pie tam cena ir salīdzinoši ļoti draudzīga – Ls 1.02 par bildi. Šajā gadījumā mani interesēja Baložu velokrosa bildes. Turklāt komplektā ar izdrukātu bildi Uz e-pastu tiks nosūtīts arī bildes fails pilnā izšķirtspējā. Tas nozīmē, ka būtībā lapas fotogrāfi tev par simbolisku samaksu pārdod attēla negatīvus, kurus tu pēc tam vari pavairot brīvi izvēlētā skaitā, ievietot ģimenes fotoalbumā vai kā citādi. Šis projekts man likās interesants tieši tāpēc, ka arī es pats aizraujos ar fotografēšanu un piedaloties sacensībās mazliet nākas izvēlēties starp divām izklaidēm – vai nu fotografēt, vai piedalīties. Piedaloties, protams, gribas arī tikt pie kādas savas bildes. Un ja jau kāds no fotogrāfiem ir mani labi nobildējis, kāpēc lai es nesamaksātu simbolisku summu par savu bildi?

Nākamā nianse, kas mani patīkami pārsteidza bija fakts, ka visām bildēm ir pievienoti atbilstoši atslēgvārdi, tā, piemēram, manām velokrosa bildēm bija pievienots gan vārds un uzvārds, gan mans dalībnieka numurs. Tādējādi es varēju praktiski dažu sekunžu laikā atrast uzreiz VISAS bildes, kurās es esmu labi redzams. Nezinu, kāda ir saikne starp pasākuma organizatoriem un fotogrāfiem, taču fakts ir tāds, ka no sportafoto.lv lapas lietotāja viedokļa tas viss izskatās pēc vienkārši ģeniāla un ērta risinājuma.

Piereģistrējos lapā un mēģināšu intereses pēc pasūtīt kādu savu bildi. Redzēsim, vai pirmais iespaids saglabāsies arī turpmākajā servisa lietošanas laikā. Interesants ir arī fakts, ka šis serviss pēc visa spriežot nāk no Latvijas reģioniem – lapā “par mums” kā adrese ir norādīts Valmieras rajons, Brenguļu pagasts. Malači, tā tik turēt!

Papildināts: No rīta pasūtīju divas bildes, veicu apmaksu izmantojot internetbanku un tikko (nepilnas 5 stundas pēc pasūtījuma veikšanas) manā e-pasta kastītē iekrita abas pasūtītās pilna izmēra bildes:

Sveiki,
paldies par pasūtījumu! Pielikumā pievienotas pilna izmēra fotogrāfijas.
Ceram uz turpmāko sadarbību!
Jauku un sportisku dienu vēlot,
Santa Paegle

Nu ko, sākotnējās uz šo servisu liktās cerības ir pilnībā attaisnotas.

Pagājušajā gadā pēc nez cik gadu pārtraukuma iegādājos velosipēdu. Jau tad bija doma, ka kādreiz varētu piedalīties kādā no velokrosiem vai velomaratoniem. Šajā nedēļas nogalē beidzot pienāca tas brīdis, kad pirmo reizi mūžā piedalījos šādā pasākumā – Baložu velokrosa 1. posmā.

No sākuma šaubījos, kā tas būs, ka piedalīšos tautas klases braucienā. No vienas puses likās, ka es tur varētu būt tāds baigais “ērglis” un izlecējs, kas nestartē savā vecuma grupā, bet cīnās ar pārējiem nebraucējiem. Tajā pašā laikā sapratu, ka bez kaut kādas nopietnākas sagatavošanās nav īpaši saprātīgi uzreiz lekt iekšā nezināmajā un mēģināt pieveikt ~27km garu trasi pa Baložu mežu, kurā ir salīdzinoši daudz smilšainu ceļa posmu. Dienu pirms velokrosa paskatījos citus dalībniekus, kas ir pieteikušies startēt tautas klasē, atradu tur vairākus savus vienaudžus, kas arī ir dzimuši 1982. gadā un secināju, ka nebūs tik traki. Ja jau viņi var tur piedalīties, tad es arī. Tautas klases distances garums ir tikai 5.8km jeb 4 reizes īsāks par manam vecumam atbilstošo. Ja vēl paskatās, ka šogad ar velo esmu kopā nobraucis mazāk par 20km un pirmo reizi šosezon uz velo uzsēdos tikai ceturtdien, tad šaubas par īsto grupu, kurā piedalīties pazuda pavisam.

Lai varētu piedalīties velokrosā bija jāiegādājas arī ķivere. Izrādās, ka tik agri sezonas sākumā nemaz to nav tik vienkārši izdarīt – biju iebraucis vienā Fans veikalā, bet tur man piedāvāja atnākt aprīļa beigās. Tad nu devos tālākos meklējumos un ZZK veikalā varēju izvēlēties ķiveres jau no gana plaša klāsta. Īstenībā dīvaina sajūta – pirmo reizi braukt ar ķiveri galvā :). Lai gan sacensību laikā ķiveri praktiski nejutu – vienīgi tajās reizēs, kad koku vai krūmu zari pret to atsitās.

Pašā Baložu velokrosā šoreiz piedalījās rekordliels dalībnieku skaits – 331 dalībnieks, tautas klasē gan konkurence bija maza – tikai 15 dalībnieki, daļa – meitenes. Iepriekšējā vakarā jau mēģināju Baložu mežā atrast trasi un kaut kādu gabalu no tās pat atradu un izbraucu. Secinājums bija viens – labi vien ir, ka esmu izvēlējies startēt tautas klasē, jo trase vismaz priekš pirmās reizes likās gana sarežģīta. Tā nu sestdienas rītā aizgāju samaksāt dalības maksu (Ls 1.00 + Ls 1.00 par numuru uz visu sezonu) un jau ap divpadsmitiem stājos uz starta līnijas. Kārtīgs masu starts un esam jau trasē. Viena lieta ar kuru nebiju rēķinājies – trasē izrādījās ārkārtīgi grūti kādu apdzīt, jo lielākā trases daļa veda pa šaurām meža taciņām, pa uzkalniņu pašu kori, kur īsti apbraukt kādu dalībnieku pat nebija kur. Tā kā starts tika dots reizē vairākām grupām un tautas klases braucēji bija uz starta līnijas paši pēdējie, tad arī nācās cīnīties un vairākas reizes citus dalībniekus apdzīt.

Visā visumā man gāja tīri labi, tā kā biju pamanījies iestādīt savu velo spidometru pirms starta, tad varēju arī aptuveni rēķināt, cik daudz vēl ir jānobrauc un mēģināt kaut kā dalīt spēkus. Beigu beigās pēc finiša tiku arī pie siltas tējas un auzu biezputras. Vēlāk, kad internetā skatījos rezultātus, secināju, ka 15 dalībnieku konkurencē esmu ierindojies 7. vietā. Aiz manis tomēr bija palikuši 2 vīrieši, bet pārējās bija meitenes. Nekas, tagad, kad aptuveni zinu, kādas ir trases, varēšu arī kādu vakaru izbraukt trasi un mazliet patrenēties, iespējams, ka nākamajos posmos jau ies labāk. Ja paskatās uz vidējo ātrumu trasē, tad tas bija smieklīgi mazs. Nieka 13.3 km/h. Ja to salīdzina ar vājāko v21 grupas dalībnieku, tad jāsecina, ka labi vien ir, ka piedalījos tautas klasē :)

Jebkurā gadījumā prieks, ka šādi pasākumi tiek organizēti tepat nepilna kilometra attālumā no manas dzīvesvietas. Tagad jāgatavojas nākamajam posmam 19. aprīlī un jāsāk noskaņoties arī uz skriešanu krosā Baložu bizons 2008.

Visticamāk, ka Latvijā nav tāda cilvēka, kas nebūtu dzirdējis par digitālās televīzijas afērām un neskaitāmo miljonu lietām. Šoreiz ne par to. Šoreiz par vienkārša patērētāja skatījumu uz lietām. Kamēr tiesas zālēs ir iegūlušas lietas par digitālo televīziju un tiek meklēti vainīgie, tikmēr pašas digitālās televīzijas testi iet pilnā sparā. Pagājušajā piektdienā arī es pievienojos digitālās televīzijas testētāju pulkam. Nolēmu iegādāties Digitality T2001 CX MKII uztvērēju no internetveikala neoshop.lv par 55Ls un paskatīties, ko es savās mājās televizora ekrānā varu ieraudzīt. Tā kā Baloži ir pietiekami tuvu TV tornim, tad rezultātam būtu jābūt pietiekami labam.

Līdz šim man mājās vienmēr ir bijusi tikai parastā kabeļtelevīzija un kvalitāte vairumam kanālu ir bijusi pietiekami laba, lai par to nesatrauktos. Bet nu pie digitālās televīzijas. Kā vienu no tās bonusiem vienmēr uzsver to, ka neatkarīgi no tā, cik tuvu vai tālu tu esi no torņa, neatkarīgi no citām niansēm, ja vien signāla stiprums ir pietiekams, bildes kvalitāte būs ideāla. Tas ir, aizmirstam par sniedziņiem, peldošām bildēm, skaņas traucējumiem,utt. Tieši tāpat tas ir arī praksē – ja ar signāla stiprumu viss ir kārtībā, tad arī bildes un skaņas kvalitāte ir izcila, gadījumā ja signāla stiprums nokrītas līdz kādiem 30-40%, tad televizorā sāk parādīties MPEG-2 kodējuma tipa traucējumi ar kvadrātiņiem, skaņas traucējumi, vai arī vienkārši tiek paziņots, ka signāla nav vispār. Kāpēc lai tik tuvu televīzijas tornim es redzētu šādus traucējumus? Diezgan daudz izsaka arī reljefs, cik augstu/zemu tava izvēlētā vieta atrodas pret televīzijas torni, tas ir, ir nepieciešama tiešā redzamība ar TV torni. Tā kā Baloži laikam ir kaut kādā minimālā bedrē, tad arī ar signāla uztveršanu rodas šādas tādas problēmas. Pirms biju paspējis iegādāties digitālās televīzijas istabas antenu, kā antenu izmantoju vecu pasmagu virtuves dakšiņu, arī ar to varēju uztvert gandrīz visas testa pārraides. Dažas dienas atpakaļ nopirku arī digitālās televīzijas istabas antenu. Diezgan lielu pārsteigumu sagādāja fakts, ka ar veco labo virtuves dakšiņu (jā, ar to pašu, ar kuru cilvēki mēdz ēst pusdienas) es varēju uztvert vairāk kanālu.

Nākamais solis – lai varētu skatīties kaut ko vairāk par standarta LTV1, LTV7, TV5 un citu standarta kanālu paketi, ir jādodas uz Baltcom klientu apkalpošanas centru un par Ls 10.03 jāiegādājas Conax testa karte, kas darbošoties līdz maija beigām. Cik sapratu, tad ap maija beigām arī varētu beigties nu jau diezgan garais testēšanas periods. Tā kā mans Digitality uztvērējs ir aprīkots ar Conax karšu ligzdu, tad tā nav problēma. Aizgāju uz Baltcom klientu apkalpošanas centru, tiku pie kartiņas un tagad varu skatīties arī pārējos kanālus, ja vien izdodas uztvert to signālu :)

Kā tad īsti ir ar to kvalitātes atšķirību? Es teiktu, ka kvalitātes atšķirība starp parastu kabeļtelevīziju un digitālo televīziju ir vienkārši graujoša. Iespējams, ka tas ir atkarīgs arī no kabeļtelevīzijas piegādātāja, taču manā gadījumā tā īsti vairs pat negribas skatīties virsū tai bildei, kas tiek iegūta caur kabeļtelevīzijas tīklu. Ja LTV7 vienmēr ir bijusi tā televīzija, kuru varēja skatīties ar mokām caur kārtīgu “sniedziņa” devu, tad tagad bilde ir vienkārši kristāldzidra. Tas pats arī attiecas uz pārējām televīzijas programmām. Diemžēl pagaidām vēl neesmu atradis īsto vietu savai antenai un reizi pa reizei uzķeros uz signāla traucējumiem, taču visā visumā esmu ļoti apmierināts ar piedāvāto kvalitāti. Patiesībā sākotnēji man bija doma par to, ka jāizvēlās ir starp Lattelecom TV, VIASAT satelītšķīvi, Baltcom kabeļtelevīziju, IZZI kabeļtelevīziju un galu galā arī starp Baltcom Digitālo virszemes televīziju. Diemžēl visiem pārējiem variantiem ir nepieciešami vadi, kurus pašreizējā televizora atrašanās vietā nav nemaz tik viegli ievilkt, tāpēc testus sāku tieši ar digitālo televīziju. Šobrīd izskatās, ka testus nebūs iemesla turpināt – ar pašreizējo digitālās televīzijas kvalitāti esmu vairāk nekā apmierināts.

Viena nianse, kuru citiem vajadzētu zināt – pirmo reizi ieslēdzot Digitality uztvērēju kā reģionu ir jānorāda Somija, citādi pārraides varētu arī neizdoties uztvert.

Kārtīga seksbloga cienīgs virsraksts, vai ne? Patiesībā runa ir par to, ka ieprikšanās karstumā nevajag aizmirst par pērkamās preces svarīgajām īpašībām. Nu jau kādu laiciņu meklēju savai viesistabai LCD televizoru, īsti nevarēju izšķirties par to, kādu aparātu iegādāties. Būtībā meklēšanu veicu vairāku mēnešu garumā, pētot gan televizoru funkcionalitāti, gan arī izmērus, lai tie iekļautos manas sekcijas paredzētajā nišā. Laiku pa laikam biju atradis šķietami īsto modeli, taču aizejot uz kādu no lielajiem elektronikas preču veikaliem un apskatot attiecīgā televizora sniegumu ar parasto kabeļtelevīziju secināju, ka meklējumi jāturpina. Varianti bija tikai divi – vai nu televizora cena pārsniedza manus iedomātos limitus, vai arī bildes kvalitāte nebija ne tuvu tāda, kādu es vēlētos redzēt ikdienā. Visbeidzot noskatīju Samsung LE32S81B LCD televizoru, kam šobrīd interneta veikalā euroshop.lv ir akcija un tas ir iegādājams par 359Ls. Papētīju televizora funkcionalitāti un secināju, ka tas varētu atbilst manām prasībām.

Iegādājos televizoru, atvedu to mājās, izpakoju, pieliku peku, liku iekšā tam paredzētajā nišā un tikai tad atcerējos, ka nebiju pievērsis uzmanību tieši šī televizora izmēriem. To es atcerējos tikai tāpēc, ka pirmajā brīdī likās, ka šis televizors tam paredzētajā vietā neievietojas. Būtu interesanti iegādāties televizoru un secināt, ka to nevar ievietot tam paredzētajā vietā. Par laimi uzmanīgāk ieskatoties pamanīju, ka tas tomēr savā paredzētajā vietā ievietojas, taču atstarpe no katras televizora malas līdz sekcijai paliek mazāk par vienu centimetru. Labi, ka tā! Tajā brīdī varēju atviegloti uzelpot, bet nu pārsteiguma moments un aukstas kājas uz brīdi bija gan.

Morāle: lai arī ar cik ilgi tiek meklēta konkrēta prece, pirms iegādes vēlreiz tomēr ir vērts to nomērīt :)

Droši vien katrs no mums ir lasījis par to, ka jāpievērš liela uzmanība dažādu izstrādājamo sistēmu lietojamībai. Es pat īsti neatceros, cik dažādus rakstus esmu izlasījis par šo tēmu, taču lielākā daļa no šiem rakstiem bija par lietotāja saskarni – kā labāk izkārtot elementus aplikācijā, kā veidot saskanīgas krāsu shēmas, utt. Lai nu kā, tā nav vienīgā būtiskā lieta, par kuru ir vērts padomāt.

Kādu brīdi atpakaļ pieķēru sevi pie domas, ka katrai sistēmai patiesībā ir savs kritiskais punkts, lai to sāktu lietot. Piemērs ir auto stāvvietas apmaksa ar SMS palīdzību. CityCredit savu pakalpojumu stāvvietu apmaksai sāka piedāvāt, liekas, nu jau divus gadus atpakaļ, taču es to sāku aktīvi lietot pirms kāda pus gada. Iemesls un svarīgā nianse ir pavisam vienkārša – agrāk, lai es varētu veikt stāvvietas apmaksu, man bija jāatceras ieskaitīt savā CityCredit kontā pietiekamu daudzumu naudas. Tā kā es regulāri aizmirsu to izdarīt vai arī man bija psiholoģiski sarežģīti ieskaitīt uzreiz 10 vai 20 latus CityCredit kontā, zinot, ka tos iztērēšu par stāvvietu, tad atmetu ar roku šai sistēmai un turpināju apmaksu ar monētām.

Kādu pus gadu atpakaļ CityCredit ieviesa automātisko konta papildināšanu no bankas konta. Ko tas nozīmē? Tiklīdz CityCredit konta bilance sasniedz manis definētu minimālo vērtību, viņi no mana bankas konta papildina CityCredit kontu par iepriekš definētu naudas summu. Izvēlējos minimālo summu Ls 2.00 un papildināšanas summu Ls 10.00. Kopš tā brīža vairs neesmu lietojis monētas, lai maksātu par auto stāvvietu. No vienas puses tā itkā ir sīka nianse, taču no otras puses tas ir milzīgs ieguldījums sistēmas lietojamībā vienkāršajam un aizmāršīgajam lietotājam.

Ja labi gribētu šādas sīkas, bet būtiskas nianses varētu atrast diezgan daudzās sistēmās. Piemēri nav tālu jāmeklē. Kopš draugiem.lv ir ieviesta pakalpojumu apmaksa ar vienu pogas nospiedienu (pieskaitot vajadzīgo summu mobilā telefona rēķinam), liekas, ka vairs neesmu rakstījis nevienu SMS ar bieži vien sarežģītajiem kodiem.

Morāle: sīkas nianses pakalpojumu apmaksā var būtiski ietekmēt lietotāju vēlmi izmantot pakalpojumu.