webtech.lv

Jūlija sākumā veicu ieguldījumus savas bankas ieguldījumu fondos. Tobrīd likās, ka paspēlēšanās ar 300 EUR varētu būt gana interesanta un, ņemot vērā fondu pagātnes ienesīguma datus, arī tīri izdevīga. Diemžēl piepildijās vecā labā patiesība par to, ka vēsturiskais fondu ienesīgums nekādā veidā negarantē līdzvērtīgu ienesīgumu arī nākotnē.

Veicot ieguldījumus nebiju izvēlējies nekādu atkāpšanās stratēģiju neveiksmes gadījumā, jo ieguldītā summa bija salīdzinoši neliela. Sākotnējā doma bija par vieglu un ātru komisijas maksu atpelnīšanu jau pāris mēnešu laikā. Diemžēl viss noritēja savādāk, nekā plānots un biegu beigās izrādījās, ka izvēlētās fondu apliecības es biju pamanījies nopirkt par teju augstāko iespējamo cenu.

Laiku pa laikam pasekoju līdzi saviem rezultātiem ieguldījumos, līdz pirms pāris nedēļām sapratu, ka paredzamā nākotnē nav cerību ar šādu ieguldījumu tikt pie peļņas. Mani ieguldījumi fondos izrādījās gana neveiksmīgi. Lai arī sākumā biju domājis ieguldīt fondos un skatīties, kā notiek svārstības ilgtermiņā, tomēr mana nervu sistēma nebija tam gatava - pagājušajā nedēļā, kad bija kārtējais kritums fondu vērtībai, nolēmu pārdot savas fondu apliecības. Protams, var teikt, ka ieguldījumi fondos ir ilgtermiņa un ka peļņa 3-5 gadu periodā ir garantēta, taču man kaut kā neradās vēlme pārliecināties par šo apgalvojumu patiesību, jo zaudējumi bija jau sasnieguši gandrīz 25% no ieguldītās summas. Nolēmu, ka pietiks ar zaudētiem 80 EUR no 300 ieguldītajiem EUR, lai būtu mācība, ka nav ko līst lietās, par kurām ir maza sajēga. Ņemot vērā salīdzinoši augstās latu depozīta likmes, tas viennozīmīgi šobrīd būtu prātīgāks ieguldījums.

Tā kā šobrīd beidzot (pēc vairāk nekā 3 gadiem) fināla posmā ir iegājusi mūsu dzīvokļa iekārtošana, tad secināju, ka labāk šos fondu tirgū nezaudētos līdzekļus tomēr ieguldīt dzīvokļa labiekārtošanā.

Mācība: ticiet tam, ko bankas raksta savās reklāmās - “vēsturiskais ienesīgums negarantē līdzvērtīgu ienesīgumu nākonē”.

Šāda mācība gan neizslēdz ieguldījumu veikšanu tālākā nākotnē, taču pirms fondu apliecību pirkšanas tomēr kaut kas no šīm lietām ir jāsaprot :)

Ar varbūtības teoriju man universitātē gāja švaki, protams, pie tā vainoju savu pasniedzēju, kas nelikās īsti kompetenta. Varbūt tieši tāpēc man no kādas citas lekcijas prātā vienmēr ir aizķēries klasiskais joks par varbūtības teoriju. Grozā ir 9 melnas bumbiņas, bet 1 sarkana. Kāda ir varbūtība, ka vienu reizi izvelkot nejaušu bumbiņu no groza tā būs sarkanā krāsā? Atbilde ir pavisam vienkārša - 50%, jo ir tikai divi varianti vai nu izvilks to sarkano bumbiņu, vai neizvilks. Ja rēķina pēc varbūtības teorijas mēriem, tad varbūtība ir 10%.

Patiesībā pēc vakardienas brauciena mājup no darba mani aizķēra doma, cik reti cilvēki piedzīvo situācijas, kas pēc varbūtību teorijas mēriem ir mērāmi ar niecīgām varbūtībām. Laikam pie vainas ir mana matemātiskā domāšana, taču braucot ar auto es praktiski vienmēr pievēršu uzmanību priekšā braucošo auto numuriem. Tā nu laiku pa laikam salīdzināju priekšā braucošo auto numurus ar savējo un vienmēr, veicot šo salīdzināšanu, domāju, vai vispār ir iespējams, ka pa ielu brauc mašīnas, kurām numuri būtu pēc kārtas. Gadījumus, kad 2 jaunus auto nopērk viens pircējs un reizē izbrauc no dīlera stāvvietas neskaitīsim. Tuvākais numurs mana auto numuram (ieskaitot arī numura sērijas burtus), kuru biju līdz šim redzējis, atšķīrās par 50.

Ja jau runājam par varbūtības teoriju - cik liela ir varbūtība, ka priekšā braucošā auto numurs būs par vienu lielāks vai par vienu mazāks, nekā mana auto numurs? Ja atceramies joku par 50%, tad varam droši apgalvot, ka varbūtība kārtējo reizi būs 50% - vai nu priekšā braucošā auto numurs būs par vienu lielāks, nekā mana auto numurs, vai nebūs. Patiesībā izrādās, ka šī varbūtība ir pielīdzināma 0.0002% (pēc CSDD datiem Latvijā ir reģistrēti ~1 000 000 auto).

Smieklīgi tas ir līdz brīdim, kamēr tu tiešām ieraugi, ka aptuveni 2 gadus pēc sava auto iegādes tev uz ielas pa priekšu brauc auto, kura numura zīme ir par vienu lielāka, nekā tavējam, turklāt sakrīt arī numura sērijas burti. Tā nu vakar piedzīvoju faktu, ka mēdz izpildīties arī 0.0002% lielas varbūtības.

Ja tā nedaudz piedomā, tad tas mazliet arī sasaucas ar iepriekšējo ierakstu par Zelta drudzi - ja es tagad vēlreiz gribētu noķert tādu situāciju, ka man pa priekšu brauc auto, kura numurs ir vai nu par vienu lielāks vai par vienu mazāks, nekā manējas, tad mani māc ļoti lielas šaubas, ka man tas izdotos.

Pašās beigās vairs tikai bilde pierādījumam:

Laikā, kad Rīgā pēkšņi uz katra ielas stūra uzradās pa spēļu zālei, visi satraukumā šausminājās, ka redz nu ir ziepes, ka visur azartspēles, tauta visu naudu nospēlēs. Cik izjauktu ģimeņu, cik sagrautu dzīves plānu, bla bla bla. Protams, ir tautas daļa, kura ir gatava nospēlēt savus pēdējos santīmus un ir tautas daļa, kura savas dzīves laikā tā arī nespers kāju šāda veida iestādēs. Interesantākais ir fakts, ka, lai paspēlētu krietnu daļu naudas viņiem tas arī nemaz nav jādara.

Runa ir par tā saucamo veiksmes spēli “Zelta drudzis”. Nu jau kādu laiciņu TV ekrānos katru darbadienu un sestdienās ir iespējams sekot līdzi šai spēlei. Doma vienkārša - cilvēki zvana uz maksas tālruni (katrs zvans atbilst vienai tā saucamajai “loterijas biļetei”, attiecīgi jo vairāk reižu piezvanīsi, jo lielāka varbūtība, ka laimēsi) un gadījumā, ja viņiem paveicas un tiek izvēlēts viņu tālruņa numurs, tad viņi tiek pie spēlēšanas, kur attiecīgi var laimēt kaut kādas naudas balvas. Tas, kas mani pārsteidza - atsevišķu cilvēku stulbums un neatlaidība.

Cik saprotu, visiem studijā nonākušajiem jautā vienus un tos pašus jautājumus - “Cik reizes jūs piezvanījāt, lai tiktu studijā?” un “vai jūs spēlēsiet arī turpmāk?”. Šajā sakarā mani pārsteidza 2 lietas:

1. ja nemaldos, tad pāris raidījumos, kurus esmu nejaušības pēc redzējis, cilvēki kā savu zvanu skaitu ir nosaukuši pat trīsciparu skaitļus. Tā kāda sieviete no Vidzemes lauku puses teicās, ka liktenīgā reize esot bijusi 125. vai 126. (īsti neatceros, taču varbūt pat 225 vai 226). Laikam jau dikti labi dzīvojam tajos laukos, ja varam tā vieglu sirdi zvanīt pa Ls 1.59 vērtu maksas tālruni vairāk par 100 (!!!) reizēm. Interesanti, kur viņai bija garantija, ka veiksme uzsmaidīs pēc 125. vai 126. reizes nevis teiksim 300. vai pat 500.? Tā teikt, pēc cik zvaniem cilvēks patiešām saprastu, ka viņš mēģina jāt uz beigta zirga?
2. interesants man liekas arī jautājums, kuru uzdod raidījuma vadītājs pēc laimesta čeka pasniegšanas - proti, “vai jūs spēlēsiet arī turpmāk?” Laimētāji visi kā viens atbild, “jā, protams!” Dažu reizi vēl raidījuma vadītājs pamanās pajautāt, “un kādu summu jūs būtu gatavs vai gatava nospēlēt no sava laimesta?” Ja nemaldos tajā pašā “veiksmīgajā” reizē sieviete atbildēja, ka “kādu simtu jau varētu nospēlēt”.

Te nu rodas jautājums, cik ētiska ir šāda cilvēku “sēdināšana uz azartspēļu adatas” caur TV ekrāniem? Interesanti, ka Latvijā ir aizliegta azartspēļu reklāma ārpus to organizēšanas vietām. Taču ja azartspēļu organizēšanas vieta ir TV ēters, tad tur mēs varam reklamēt ko un kā gribam? Neskatoties uz noteikumiem, ka “Zelta drudzī” drīkst piedalīties tikai pilngadīgas personas, izvēlētais TV ētera laiks par to itin nemaz neliecina. Kas vēl interesantāk - cilvēks piezvanot vienu, 10 vai 50 reizes uz šo maksas tālruni būtībā nejūt, ka viņš ir zaudējis naudu. Nauda makā paliek tik cik viņa ir līdz tālruņa rēķina saņemšanai. Tas arī varētu būt viens no iemesliem, kāpēc cilvēki tik izmisīgi zvana pat vairāk par 100 reizēm. Konkrētjā brīdī viņi paspēlē tikai iedomātu naudu, nevis to, kas atrodas viņu kabatā.

Lai nu kā, tas, ko es gribēju vēlreiz visiem atgādināt - varbūtības teoriju nevienam vēl nav izdevies apmānīt. Vari pāris reizes pamēģināt, varbūt noveicas, taču nevajag to pārvērst par sistemātisku spēlēšanu. Tāpat arī ar laimestiem - vinnēji, beidz spēlēt un aizmirsti par šo spēli kā tādu. Ja būtu iespējams laimēt sistemātiski spēlējot, diez vai kāds vispār organizētu azartspēles un diez vai kāds vispār strādātu algotu darbu.

Šogad atšķirībā no citiem gadiem dāvanas saviem tuvajiem mēģinu gatavot pats. Tā kā mazliet fotografēju un ir šādas tādas tīri smukas bildes sakrājušās, tad izdomāju, ka varētu uz Ziemassvētkiem izveidot kādu kalendāru kā dāvanu. Pats sev netipiski par to sāku domāt diezgan savlaicīgi, taču ar darīšanu bija švakāk. Tā nu tā īsti pieķēros šai lietai pirms kādas nedēļas - atlasīju pāris kalendāriem domātās bildes, atradu vietas, kur drukā kalendārus un atkal nedaudz paslinkoju. Kad biju sapratis, ka nu ir pēdējais brīdis, lai kalendārus pasūtītu, secināju, ka patiesībā vairs nav pēdējais brīdis, bet ir jau par vēlu. Tā, picturehappy.lv bija mājas lapā ielikts paziņojums, ka, lai tiktu pie kalendāra līdz Ziemassvētkiem, pasūtījums ir jāiesniedz un jāapmaksā līdz 17. decembrim. Lieki piebilst, ka paziņojumu ieraudzīju 19. decembrī. Intereses pēc piezvanīju arī uz Kiwiprint, taču arī tur man atbildēja, ka varbūtība, ka kalendāru paspēs dabūt gatavu līdz svētkiem, ir aptuveni 30%.

Ko dara cilvēks, kad visi viņam atsakās palīdzēt? Pareizi, dara pats! Iesākumā domāju pats ar roku Photoshop sazīmēt kalendāru šablonus, taču kaut kā veiksmīgi meklējot Google kalendāru paraugus uzdūros kādam ģeniālam rīkam - Jeffrey’s Photoshop Calendar. Ģeniāls šis rīks ir tāpēc, ka ar viņu var panākt visu man nepieciešamo - uz A4 lapas izkārtot nākamā gada kalendāra režģi, datumos ievietot komentārus un uz kalendāra lapas ir vieta arī bildei.

Tā kā ārzemēs cilvēki nesvin vārda dienas, tad man bija bailes par to, ka pašam nāksies Photoshop šablonos pārrakstīt visu latviešu kalendāru. Patiesībā izrādījās, ka iepriekšminētais rīks ir vēl ģeniālāks, nekā kāds to varētu iedomāties. Tam var padot ievaddatu failā komentārus pie datumiem. Lieki piebilst, ka nav grūti tikt pie latviešu vārda dienu kalendāra teksta failā. Tad nu nedaudz paspēlējos ar vārdadienu kalendāru un voila! Man tiek automātiski ģenerētas kalendāra lapas, kurās man atliek vairs tikai ievietot savas bildes, pielabot dažas sīkas nianses vārdadienu izkārtojumos un nedaudz pamainīt kalendāra noformējumu, lai tas man patiktu labāk, nekā standarta noformējums.

Tad nu es tā padomāju - varbūt tāds KiwiPrint vai PictureHappy bizness nemaz nav tik sarežģīts un ir tīri vienkārši ieviešams. Atliek tikai sagatavoties uz nākamajiem Ziemassvētkiem, pieslīpēt nianses, iegādāties tehniku, utt. Patiesībā skatoties uz to, kas notiek T-Bode veikalos pirms svētkiem, cik ļoti pēdējā laikā cilvēki ir iecienījuši personalizētas lietas, šāds bizness varētu tīri labi aiziet kaut vai tāpēc vien, ka pieprasījums pirms svētkiem stipri pārsniedz piedāvājumu.

Noslēgumā tikai pievienošu kalendāra latviešu vārdadienu ievaddatu failu. Lai arī sākotnējā ierakstā biju pievienojis arī modificēto kalendāra scenārija failu, tomēr to ņemšu ārā, jo neilgi pēc mana komentāra scenārija autora blogā, manas pamanītās nepilnības tika izlabotas.

• CalendarData2008.txt

Svinamās un svētku dienas datumos izvēlējos nelikt, taču tās varētu kaut kā ievietot pašā kalendāra lapā, nedaudz pārbīdot automātiski ģenerēto izkārtojumu.

Priecīgus svētkus visiem!

Pēdējo nedēļu esam bijuši dikti kulturāli. Kopā pa šo nedēļu ir apmeklēti četri pasākumi un tad nu neliels atskats uz tiem. Būtībā es šo ierakstu nebūtu rakstījis, ja vien nebūtu pamanījis zuz.lv blogā rakstu par to, ka kaut kādiem blogotājiem esot piedāvāta bezmaksas ieeja Angel and Devil muzikālajās dzīrēs. Es gan nebiju to blogotāju sarakstā, kuriem šie uzaicinājumi tika nosūtīti, taču tas man neliedz šoreiz uzrakstīt atsauksmi, jo pateicoties darbavietai es arī tiku pie biļetēm.

Tātad, iesākumā par pašiem apmeklētajiem pasākumiem. Nedēļa sākās ar pirmdienu un apmeklētu Vanessa Mae koncertu, tālāk sekoja otrdiena ar operas “Traviata” apmeklējumu. Sestdienas vakars tika aizvadīts “Angel and Devil” muzikālajās dzīrēs Dzelzceļa vēstures muzejā, bet šovakar bijām aizstaigājuši uz izrādi “Princis un ubaga zēns” Nacionālajā teātrī. Bet nu par visu pēc kārtas.

Vanessa Mae koncerts pirmdienas vakarā sagādāja nelielu vilšanos. Parasti uz pasākumiem mēģinām ierasties laikus, tāpēc arī šoreiz ieradāmies krietnas 20 minūtes pirms pasākuma. Jau iesākumā likās dīvaini, ka arēnas durvis no vestibila ir slēgtas, nevienu nelaiž iekšā, bet tur vēl notiek mēģinājumi. Tā nu arī nosēdējām krietnu laiku aiz durvīm kopā ar visiem pārējiem sanākušajiem tūkstošiem cilvēku. Kā izrādījās, tad esot aizkavējusies Vanessa Mae lidmašīna, attiecīgi pārcelti mēģinājumi un attiecīgi arī koncerta sākums. Lai nu kā arī nebūtu, sabiedriskais fui koncerta organizatoriem par klausītāju turēšanu neziņā.
Pats koncerts bija labs. Tā kā sēdējām gana tuvu skatuvei, tad skaņa likās tieši tik skaļa, cik nepieciešams. Domāju, ka tiem, kas sēdēja tālāk uz aizmuguri varētu būt švaki. Lai arī vairākas reizes Vanessa Mae mēģināja iekustināt publiku un dabūt skatītājus kājās, liekas, ka skatītāji bija tomēr apvainojušies par ilgo gaidīšanu vestibilā un uz Vanessas aicinājumiem “Come on, get up and have fun!” īsti neatsaucās. Lai nu kā, koncerts man patika. Kopā varētu iedot 4 zvaigznes no 5, vienu noņemot par koncerta kavēšanos.

Otrdienas vakars un izrāde “Traviata” operā. Pēdējo reizi uz operu laikam biju pirms kāda gada vai pusotra, kad skatījāmies “Aīdu”. Šoreiz mani mazliet mulsināja veids, kādā tika pasniegta opera - likās mazliet par brutālu un ar pārāk atklātu erotikas piegaršu. Ja parasti opera priecē ar krāšņiem tērpiem, dekorācijām, mūziku un protams dziedāšanu, tad šoreiz likās, ka tas viss brīžiem pabīdās mazliet otrajā plānā un priekšplānā izvirzās aktieru mīcīšanās pa grīdu un puskailu sieviešu dejas uz mēles. Man kaut kā personīgi neliekas, ka tās būtu tās lietas, kuras būtu jārāda operā, bet nu lai jau paliek. Kopā atkal 4 zvaigznes no 5, biju gaidījis mazliet kaut ko citu.

Sestdienas vakars un Angel and Devil muzikālās dzīres. Pirms tiku pie biļetēm, biju jau paspējis apskatīt gan šī pasākuma māksliniekus, gan arī potenciālās biļešu cenas. Ja jāsaka godīgi, tad diez vai es būtu ar mieru iegādāties biļetes par organizatoru noteikto cenu. Pēc visa spriežot es neesmu tāds vienīgais. Tiku pie biļetēm un secināju, ka uz biļetes ir rakstīts Galdiņš Nr. 75. Aizejot uz pasākumu secinājām, ka galdiņš nr. 75 nemaz neeksistē, mums ierādīja vietu pie cita galdiņa, jo acīmredzot neizpirkto biļešu dēļ galdiņi bija pārvietoti mazliet savādāk, lai nebūtu tik daudz tukšu vietu. Uzreiz pēc apsēšanās pie galdiņiem tiek piedāvāts kāds “welcome drink”, bet uz jautājumu par kaut ko bezalkoholisku tiek atbildēts, ka neesot paredzēts. Vēl pāris pārmītas frāzes un pēc brīža jau tiekam pie vienkāršas melnās tējas ar citronu alkoholiska “welcome drink” vietā. Tā kā neesmu lasījis “Meistaru un Margaritu”, kas itkā ir šīs izrādes pamatā, tad bija diezgan grūti saprast visa pasākuma sižetu, turklāt arī nosaukumā minētos enģeļus un dēmonus varējām sazīmēt tikai tad, kad šovs jau bija beidzies un bijām par to piedomājuši. Patiesībā viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc gribēju apmeklēt šo pasākumu bija Igo kā mākslinieks, kura dziedāšanu arī tīri labi izbaudījām.
Izrādes laikā nepameta sajūta, ka visvisādi tiek mēģināts iekurināt publiku uz dzīrēm visas nakts garumā, gan ar dažādiem uzsaucieniem, gan bezmaksas kokteiļiem. Tiesa pēc mūsu novērojumiem, tāpat, kā to lasīju aiz.miga.lv atsauksmē arī sestdienas vakarā vismaz laba daļa skatītāju visai ātri atstāja Dzelzceļa vēstures muzeju.
Visā visumā pasākuma formāts ir interesants un ja trāpītos pareizā auditorija, tad visticamāk arī varētu izveidot kārtīgas muzikālas dzīres visas nakts garumā. Diemžēl man liekas, ka auditorija, kas ir gatava maksāt 35 līdz pat 100Ls par biļeti uz pasākumu, diez vai ir gatava pēc tam arī “dzert līdz rītam”. Visticamāk, ka šāda veida pasākums varētu pilnībā izpildīt savu plānu apvienojot to ar kādiem svētkiem, piemēram, jaunā gada sagaidīšanu, taču vienkāršā piektdienas vai sestdienas vakarā - diez vai. Labi, pietiks runāt, kopējais vērtējums 3 ar + no 5 iespējamām zvaigznēm. Lielos vilcienos pievienojos aiz.miga.lv lasītajai atsauksmei.

Un visbeidzot teātra izrāde “Princis un ubaga zēns”. Lai arī izrāde vairāk ir paredzēta bērniem, tomēr tīri labi patika arī mums. Labs sižets, labas dekorācijas, laba horeogrāfija, viss bija labi. 5 zvaigznes no 5. Reizēm par biļeti nemaz nav jāmaksā milzu summas, lai tiktu pie kārtīga prieka sirdī, atliek vien aiziet uz vienkārši sirsnīgu teātra izrādi.

Nobeigumā laikam tikai jāpasaka paldies darbavietai par biļetēm uz Vanessa Mae koncertu un Angel and Devil muzikālajām dzīrēm.

P.S. vienīgais, kas mani pārsteidza, ka vēl joprojām atrodas cilvēki, kas nejēdz izslēgt telefonu teātra laikā. Tā teikt sveiciens kundzei no 15. rindas parterā pa kreisi Nacionālā teātra izrādē “Princis un ubaga zēns”, kuras telefons izrādes laikā paspēja iezvanīties, liekas, 4 reizes.

Pavisam nesen izdarīju novērojumus, ka katram sevi cienošam blogotājam džentelmeņa komplektā ir jābūt divritenim un digitālajam fotoaparātam. Tagad šim komplektam pievienoju vēlvienu lietu vai pareizāk sakot izklaidi. Pēdējā laikā esmu manījis zināmu aktivitāti skriešanas pasākumos. Kādam tas ir vienkāršs vakara sports, kāds skrien orientēšanās sacensībās, vēl kāds skaita kilometrus un sadedzinātās kalorijas. Es arī mēdzu pāris reizes mēnesī izskriet kādu līkumu pa tepat blakus esošo Baložu mežu. Nekad tā īsti nebiju pievērsis uzmanību tam, cik daudz noskrienu un cik ātri noskrienu.

Baložos nu jau laikam trešo gadu pēc kārtas vasarās Baložu pilsētas Sporta iniciatīvas centrs organizē krosa skriešanas sacensības. Vairākas reizes biju redzējis gan afišas, gan arī iepriekšējos pilsētas svētkos manīju kopvērtējuma uzvarētāju apbalvošanu. Pāris nedēļas atpakaļ biju jau nolēmis piedalīties un paskatīties uz ko vispār esmu spējīgs pēc vairāku gadu mazkustīga dzīvesveida. Piereģistrējos sacensību mājas lapā un gaidīju nākamās sacensības, kas bija paredzētas 20. augustā. Kā par nelaimi sagadījās tā, ka biju tieši noķēris kaut kādu vēdera vīrusu un nācās vien gulēt mājās. Toties otrdien pietiekami agri tiku mājās no darba un izlēmu piedalīties. Rezultāts pat nebija tik dikti svarīgs, galvenais bija piedalīties un saprast, ka es varu tikt distancei līdz galam.

Manai vecuma grupai (V 21 - 1986. līdz 1973. gadā dzimušie) distance ir 4km jeb 4 organizatoru nomērītie apļi. Sacensību kārtība ir pavisam vienkārša un vairāk rosinoša uz izkustēšanos nevis dikti nopietnu cīņu par rezultātiem. Varbūt citos posmos tas ir savādāk, taču šajā sistēma bija pavisam vienkārša - starts ik pēc 15 minūtēm, kad trasē vienlaicīgi dodas visi attiecīgajā skrējienā skriet gribētāji. Kopā ar mani trasē devās bariņš bērnu un pāris pavecāki kungi, kuriem visiem distances bija īsākas par manējo. Pirmais pus aplis bija tīri mierīgs un likās ka noskriet visus četrus apļus nebūs nekādu problēmu, taču izrādījās, ka kross Baložu mežā nav tas pats, kas skriešana pa stadionu pirms nez cik gadiem. Otrajā apļa pusē sākās gan nelieli kāpumi, gan kritumi, kas lika par sevi manīt pēdējos apļos. Lai nu kā, biju nolēmis neapstāties un tikt līdz galam. Tas arī izdevās. Pēc finiša tiku pie nelielas veicināšanas balvas un tad jau varēju doties mājup.

Jau pirms skriešanas zināju, ka rezultāts salīdzinot ar citiem skrējējiem būs ļoti vājš, jo nav diez ko liela varbūtība bez treniņa noskriet cilvēkus, kas ar to nodarbojas daudz maz regulāri. Šodien aplūkojot rezultātus organizatoru mājas lapā secināju, ka par vājajiem rezultātiem neesmu kļūdījies. No pirmās vietas savā distancē atpaliku par 9 ar pusi minūtēm, bet no priekšpēdējā skrējēja par 5 minūtēm. Nu ko, cerams, ka nākamajā sezonā izdosies piedalīties vairāk kā vienā posmā, uzlabot savu fizisko kondīciju un tad arī rezultāti būs labāki. Diemžēl šī sezona jau ir praktiski beigusies, atlicis ir vairs tikai viens posms nākamajā pirmdienā 10. septembrī, taču tajā man, diemžēl, neizdosies piedalīties.

Ja nu kādu esmu ieintriģējis, tad informācija organizatoru mājas lapā www.balozubizons.lv.

Nevienam nav noslēpums, ka programmētāji mēdz nosēdēt visu dienu pie datora un tā arī ne reizi nepiecelties, neatpūsties, neizlocīties. Vienīgie iemesli, kāpēc progrmamētāji atpūšas ir pavisam triviāli:

1. Māte daba sauc - WC apmeklējums
2. Izsalkums - pusdienas, lai gan varētu gadīties, ka arī pusdienlaiks bieži vien tiek atsēdēts pie datora
3. Slāpes - lai aizstaigātu līdz tuvējam veikalam pēc kāda dzeramā, vai sliktākajā gadījumā aizietu līdz biroja otram stūrim un uztaisītu kādu krūzi kafijas/tējas vai vienkārši ielietu svaigu vēsu ūdeni no ūdens automāta

Dikti maz to iemeslu? Diezgan daudzi programmētāji smēķē un tādējādi piespiež sevi ar atkarības palīdzību novērsties no datora un atpūsties ik pēc laika uz kādu brīdi. Tieši pāris dienas atpakaļ pamanīju kādu ierakstu tepat Latvijas blogā, kurā tas pat tiek atzīts par vienu no smēķēšanas plusiem, lai arī pats bloga autors nesmēķē.

Te nu būtu vietā padalīties ar informāciju, kā tas notiek pie mums darbā. Agrāk, kad tikko sāku strādāt savā pašreizējā darba vietā pat bija izveidojusies interesanta situācija - neviens programmētājs nesmēķēja, smēķēja visi pārējie neprogrammējošie darbinieki. Tagad, kad uzņēmums ir pietiekami izaudzis, ir arī uzradušies smēķējoši programmētāji.

Aptuveni 3 nedēļas atpakaļ tika izdarīti pāris secinājumi - smēķētāji diezgan bieži dodas smēķēt, atpūšas, kamēr nesmēķētāji tā arī no krēsla nepieceļas. Kā jau var iedomāties, tad priekšniecībai sāka likties, ka smēķētāji strādā mazāk, attiecīgi vajadzētu kaut ko darīt, lai arī nesmēķētājiem būtu iemesls kādu reizi atiet no datora un atpūsties. Darbā tika izveikta aptauja, ko darīt, bija vairāki varianti (ja nemaldos, tad ar prioritāti tika aptaujāti tieši nesmēķējošie programmētāji):

1. Uzstādīt basketbola grozu pagalmā - problēma: neviens īpaši negribēs iesvīst un pēc tam atgriezties pie darba. Atcelts.
2. Iegādāties galda tenisu - problēma: liels galds, vienlaikus var spēlēt tikai 2 cilvēki. Atcelts.
3. Iegādāties galda hokeju - iespējama problēma: iespējams, ka ātri salūzīs. Atcelts.
4. Iegādāties biljarda galdu - problēmas: liels galds, dārgs, vienlaikus var spēlēt 2 spēlētāji, ilgas spēles. Atcelts.
5. Iegādāties novusa galdu - bonuss: mobils galds, vienlaikus var spēlēt pat 4 cilvēki. Pieņemts.

Galu galā tika iegādāts novusa galds, kas arī savu uzdevumu daudz maz pilda. Lielākā daļa programmētāju jau ir paspējuši iemēģināt savu roku spēlē, ir pietiekams iemesls izkustēties no datora.

Tā nu, cienītais darba devēj, ja jūsu kolektīvā ir programmētāji, kas nesmēķē, tad ieteiktu jums noziedot kādus aptuveni 70Ls par novusa galdu vai līdzvērtīgu summu par citu galda spēli, kas prasa izkustēšanos no datora un nesmēķējošie programmētāji būs laimīgāki (tiesa pirms tam ir vērts apspriesties ar pašiem programmētājiem, vai viņi to vēlas). Arī komunikācijai, kas ir viens no veiksmīga darba stūrakmeņiem, starp programmētājiem vajadzētu uzlaboties.

Nē, runa nebūs par nekārtībām mūsu valsts tieslietu sistēmā vai arestu par nozagtiem 20 latiem. Šis būs kārtējais ieraksts par naudas lietām un kredītiem.

Ņemot hipotekāro kredītu diezgan labi apzinājos, ka kredīta atmaksas iesākumā labu daļu no maksājuma summas saturēs tieši kredīta procentu atmaksa, vēlāk šī propocija mainīsies otrā virzienā, līdz kredīta procentu maksājumi saruks līdz minimumam tāpat, kā pamatsumma. Tā kā kredīta ņemšanas laikā aptuveni 3 gadus atpakaļ mani ienākumi nebija diži lieli, tad izvēlējos hipotekāro kredītu uz tajā laikā maksimālo termiņu - 30 gadiem. Jau toreiz pamanīju, ka kredīta procentu maksājumi salīdzinājumā pret kredīta pamatsummas apjomu ir nesalīdzināmi lielāki. Tajā laikā tam būtisku uzmanību nepievērsu.

Šobrīd, kad nu jau pāris reizes esmu arī veicis hipotekārā kredīta pamatsummas priekšlaicīgu dzēšanu, secināju, ka ir laiks arī samazināt kredīta termiņu. Tā vietā, lai bankai maksātu procentus atlikušos 27 gadus, nolēmu termiņu samazināt un maksāt nedaudz lielāku ikmēneša maksājumu.

1. solis - klientu menedžeris

Tā kā esmu veiksmīgi ticis pie bankas zelta klientu apkalpošanas programmas un man ir nozīmēts pašam savs klientu menedžeris, pirmais bija zvans menedžerim, lai aptaujātos, kā tas notiek un ko viņi par to vispār saka. Patiesībā klientu menedžera reakcija mani pārsteidza. Sarunā visu laiku tika pieminēts, ka tas neesot to vērts, ka naudas vērtība visu laiku krītoties un ka viņi paši iesakot ņemt kredītu kaut vai uz 150 gadiem ar maksājumu 10 latu mēnesī.

Beigās tomēr pieklājības pēc un tāpēc, lai mani neatšūtu tomēr paskaidroja, ka viņi kredītu lietas nerisina, ar to jādodas pie kredītspeciālista, pie kura esmu paņēmis hipotekāro kredītu. Tā nu vēlreiz man tika paskaidrots, ka naudas vērtība visu laiku tikai krītoties un ka tas neesot to vērts, bet tas jau esot mans lēmums un man esot pašam jāizdara izvēle. Laipni atvadījos, pateicos par ieteikumiem.

Ja tā padomā ar vēsu prātu, patiesībā šāda bankas reakcija mani nepārsteidz, jo ir taču atšķirība, vai viņi garantētu peļņu saņem, piemēram, 20 vai 27 gadus :).

2. solis - kredītspeciālists

Dodos uz darbam tuvāko banku, lai uzrakstītu iesniegumu. Izrādās, ka jādodas pie sava kredītspeciālista, kas atrodas otrā Rīgas galā. Labi, lai būtu. Aizbraucu, uzrakstu iesniegumu par kredīta termiņa maiņu un ieminos, ka gatavojos arī dzēst daļu no pamatsummas. Attieksme - “Viss kārtībā, visu nokārtosim!”. Esmu aizbraucis pusceļā atpakaļ uz darbu, kad zvana kredītspeciālists - “ziniet, es te tā padomāju, varbūt to kredīta termiņa maiņu veicam pēc kredīta pamatsummas dzēšanas, lai uzreiz varētu samazināt par lielāku termiņu?”. Jā, lai būtu. Tā kā pamatsummas dzēšanai domātā nauda stāv depozītā, tad jāpagaida 7 dienas, līdz tā būs pieejama.

3. solis - kredītspeciālists, dublis 2

Pēc nedaudz vairāk kā nedēļas ierodos pie kredītspeciālista, lai uzrakstītu otru iesniegumu par kredīta pamatsummas dzēšanu. Process kā parasti aizņem 5 minūtes laika un jau tās pašas dienas pēcpusdienā daļa no kredīta pamatsummas ir dzēsta. Viss notiek pavisam vienkārši.

4. solis - gaidam pārrēķināto kredīta atmaksas grafiku

Nezinu, kādas ir procedūras bankā, taču kredīta atmaksas termiņa maiņa nenotika tik veikli kā pamatsummas atmaksa. Šoreiz nācās pagaidīt kādas 2 vai 3 dienas, līdz savā internetbankā pamanīju, ka ir kļuvis pieejams jaunais atmaksas grafiks. Izmaiņas ir interesantas. Nolēmu ka katru mēnesi bez problēmām varu atļauties maksāt par aptuveni 20Ls vairāk kā līdz šim, to arī norādīju rakstot iesniegumu.

Lai ērtāk būtu saprast izmaiņas, apkopoju tās tabuliņā, gluži kā to dara svara vērotāji:

Fināls

Lieki piebilst, ka samazinot termiņu par 7 ar pusi gadiem esmu apņēmies bankai nesamaksāt nieka 15 000 EUR procentu maksājumos. Te nu arī ir izskaidrojums par to, kāpēc klientu menedžeris mazliet mēģināja mani atrunāt no šāda soļa. Vienīgais mīnuss šim visam pasākumam ir tas, ka šāda kredīta atmaksas grafika maiņa manā gadījumā nebija bez maksas. Komisijas maksa par šādu pasākumu bija 40Ls, kas patiesībā nemaz nav tik daudz, ja salīdzinām ar izdevīgumu ilgtermiņā.

Stāsta morāle: ir vērts parēķināt, vai hipotekārā kredīta atmaksai tiešām ir nepieciešams tik garš termiņš, kā tas ir šobrīd.

Es labu laiku nevarēju saprast, kas man nepatīk vārdā “blogeris”. Lai arī aptauja par dažādu blogošanas terminu latviskojumiem noslēdzās pirms pāris mēnešiem, man tomēr kaut kas no tā visa neliek mieru. Izrādās, ka iemesls ir pavisam vienkāršs un beidzot es to sapratu (jā, mazliet aizķēros par diviem mēnešiem). Ja mēs pieņemam, ka darbību kopumu, ko mēs veicam, lai veiktu kādu ierakstu savā blogā mēs saucam par blogošanu, tad pēc loģikas pašu ieraksta veicēju vajadzētu saukt par blogotāju, nevis blogeri. Kāpēc? Iedomājamies, ka to pašu darbību kopumu mēs nosaucam par sēņošanu vai ogošanu (vārdi ar vienādām izskaņām) un tad visus cilvēkus, kas to dara nosaucam par sēņeriem un ogeriem.

Lai nu kā, maz ticams, ka Latvijas “sēņeru” un “ogeru” masas mani sadzirdēs :)

Es nezinu vai es esmu vienīgais, kas ir novērojis šādu likumsakarību, taču padalīšos ar to. Latvijas internetā ir kaut kāds bariņš blogotāju, katram ir savas intereses, taču lielākā daļa no viņiem vairāk vai mazāk ir saistīti ar IT lietām. Tad nu kādu laiku atpakaļ pavērojot to, kas tiek rakstīts blogos, secināju, ka katra sevi cienoša blogotāja arsenālā ir jābūt 2 standarta lietām:

1. digitālajai kamerai (vēlams dSLR), kuras bildes laiku pa laikam uzpeld attiecīgajā blogā
2. velosipēdam, ar kuru doties pārbraucienos un tikt pie jaunām bildēm, doties cīņā dažādos velo pasākumos vai vienkārši doties uz darbu vasarā.

Patiesībā nezinu cik daudzu blogotāju rīcībā ir šāds “džentelmeņa komplekts”, taču man ir radusies sajūta, ka tādi ir lielais vairākums. Lai nu kā, vienmēr ar interesi lasu cu piedzīvojumus šajā sfērā. Tad nu sakarā ar lielo notikumu izlēmu sev uzdāvināt dāvanu - Superior XQ 750 velo. Nekas īpašs, kārtīgs iesācēju braucamais, kas neprasa nekādas lielas investīcijas. Patiesībā ar daudzām lietām ir pavisam vienkārši - ja tu nezini, kāpēc tev vajag kaut ko dārgu un ekskluzīvu, labāk iesākumā iegādāties kaut ko vienkāršu un lētu. Tā nu par noteikumu velosipēda iegādei izvirzīju budžetu, biju ar mieru šķirties no 150-200Ls, iekļāvos šīs robežas galējā augšējā punktā.

Tad nu šodien agrāk devos prom no darba, lai iegādātos savu noskatīto dāvanu. Pirkums bija ātrs un vienkāršs - ar pārdevēju jau iepriekš biju sazinājies, tik vien kā gribēju pirkumu pirms tam apskatīt un uzkāpt virsū iemēģināt. Patiesībā tā kārtīgi ar velosipēdu nemaz pēdējo gadu laikā nebiju braucis, mans pēdējais velosipēds bija liekas kādus 10 gadus atpakaļ, kad vēl bija vecie labie “школьник”, “saliekamo”, “vīriešnieku” un “sieviešnieku” laiki. Tā nu beidzot tiku pie kārtīga velosipēda, kuram var mainīt ātrumus, ir rokas bremzes un citi kārtīgo velosipēdu prieki, ieskaitot priekšējās bremzes, kas varētu kādreiz noderēt, lai mestu kūleņus pāri stūrei.

Kā jau var nojaust, tikko pārbraucu mājās, sēdos jaunajam kumeļam mugurā un devos turpat blakus esošajā Baložu mežā. Pusotra stunda braukāšanas un esmu gandrīz beigts, toties apmierināts. Ja vien būtu apņemšanās, tad tagad būtu labs iemesls pēc pamošanās pirms došanās uz darbu izbraukt kādus 10 kilometrus garu gabaliņu sportiskās formas uzturēšanai, taču ar to apņemšanos jau ir tā, ka labāk vienkārši sākt kaut ko darīt, nekā apņemties un pēc tam satraukties, ka apņemšanos nevar izpildīt :)

Lai nu kā, pēc vairāku gadu braukāšanas tikai ar auto, atkal sajust kā zem velosipēda riepām čaukst čiekuri un apkārt dzied putni ir vienkārši lieliski! Iesaku izbaudīt! Vienīgā ellīgi dīvainā sajūta, ar kuru saskāros ir tā, ka pirmās pus stundas laikā vismaz 5 vai pat vairāk reizes pieķēru sevi pie domas, ka mēģinu skatīties spoguļos, līdzīgi kā to daru braucot ar auto. Tad nu tagad nāksies pierast, ka, lai uzzinātu, kas notiek aiz muguras, nāksies pagriezt galvu :)