webtech.lv

Jūlija sākumā veicu ieguldījumus savas bankas ieguldījumu fondos. Tobrīd likās, ka paspēlēšanās ar 300 EUR varētu būt gana interesanta un, ņemot vērā fondu pagātnes ienesīguma datus, arī tīri izdevīga. Diemžēl piepildijās vecā labā patiesība par to, ka vēsturiskais fondu ienesīgums nekādā veidā negarantē līdzvērtīgu ienesīgumu arī nākotnē.

Veicot ieguldījumus nebiju izvēlējies nekādu atkāpšanās stratēģiju neveiksmes gadījumā, jo ieguldītā summa bija salīdzinoši neliela. Sākotnējā doma bija par vieglu un ātru komisijas maksu atpelnīšanu jau pāris mēnešu laikā. Diemžēl viss noritēja savādāk, nekā plānots un biegu beigās izrādījās, ka izvēlētās fondu apliecības es biju pamanījies nopirkt par teju augstāko iespējamo cenu.

Laiku pa laikam pasekoju līdzi saviem rezultātiem ieguldījumos, līdz pirms pāris nedēļām sapratu, ka paredzamā nākotnē nav cerību ar šādu ieguldījumu tikt pie peļņas. Mani ieguldījumi fondos izrādījās gana neveiksmīgi. Lai arī sākumā biju domājis ieguldīt fondos un skatīties, kā notiek svārstības ilgtermiņā, tomēr mana nervu sistēma nebija tam gatava - pagājušajā nedēļā, kad bija kārtējais kritums fondu vērtībai, nolēmu pārdot savas fondu apliecības. Protams, var teikt, ka ieguldījumi fondos ir ilgtermiņa un ka peļņa 3-5 gadu periodā ir garantēta, taču man kaut kā neradās vēlme pārliecināties par šo apgalvojumu patiesību, jo zaudējumi bija jau sasnieguši gandrīz 25% no ieguldītās summas. Nolēmu, ka pietiks ar zaudētiem 80 EUR no 300 ieguldītajiem EUR, lai būtu mācība, ka nav ko līst lietās, par kurām ir maza sajēga. Ņemot vērā salīdzinoši augstās latu depozīta likmes, tas viennozīmīgi šobrīd būtu prātīgāks ieguldījums.

Tā kā šobrīd beidzot (pēc vairāk nekā 3 gadiem) fināla posmā ir iegājusi mūsu dzīvokļa iekārtošana, tad secināju, ka labāk šos fondu tirgū nezaudētos līdzekļus tomēr ieguldīt dzīvokļa labiekārtošanā.

Mācība: ticiet tam, ko bankas raksta savās reklāmās - “vēsturiskais ienesīgums negarantē līdzvērtīgu ienesīgumu nākonē”.

Šāda mācība gan neizslēdz ieguldījumu veikšanu tālākā nākotnē, taču pirms fondu apliecību pirkšanas tomēr kaut kas no šīm lietām ir jāsaprot :)

Ar varbūtības teoriju man universitātē gāja švaki, protams, pie tā vainoju savu pasniedzēju, kas nelikās īsti kompetenta. Varbūt tieši tāpēc man no kādas citas lekcijas prātā vienmēr ir aizķēries klasiskais joks par varbūtības teoriju. Grozā ir 9 melnas bumbiņas, bet 1 sarkana. Kāda ir varbūtība, ka vienu reizi izvelkot nejaušu bumbiņu no groza tā būs sarkanā krāsā? Atbilde ir pavisam vienkārša - 50%, jo ir tikai divi varianti vai nu izvilks to sarkano bumbiņu, vai neizvilks. Ja rēķina pēc varbūtības teorijas mēriem, tad varbūtība ir 10%.

Patiesībā pēc vakardienas brauciena mājup no darba mani aizķēra doma, cik reti cilvēki piedzīvo situācijas, kas pēc varbūtību teorijas mēriem ir mērāmi ar niecīgām varbūtībām. Laikam pie vainas ir mana matemātiskā domāšana, taču braucot ar auto es praktiski vienmēr pievēršu uzmanību priekšā braucošo auto numuriem. Tā nu laiku pa laikam salīdzināju priekšā braucošo auto numurus ar savējo un vienmēr, veicot šo salīdzināšanu, domāju, vai vispār ir iespējams, ka pa ielu brauc mašīnas, kurām numuri būtu pēc kārtas. Gadījumus, kad 2 jaunus auto nopērk viens pircējs un reizē izbrauc no dīlera stāvvietas neskaitīsim. Tuvākais numurs mana auto numuram (ieskaitot arī numura sērijas burtus), kuru biju līdz šim redzējis, atšķīrās par 50.

Ja jau runājam par varbūtības teoriju - cik liela ir varbūtība, ka priekšā braucošā auto numurs būs par vienu lielāks vai par vienu mazāks, nekā mana auto numurs? Ja atceramies joku par 50%, tad varam droši apgalvot, ka varbūtība kārtējo reizi būs 50% - vai nu priekšā braucošā auto numurs būs par vienu lielāks, nekā mana auto numurs, vai nebūs. Patiesībā izrādās, ka šī varbūtība ir pielīdzināma 0.0002% (pēc CSDD datiem Latvijā ir reģistrēti ~1 000 000 auto).

Smieklīgi tas ir līdz brīdim, kamēr tu tiešām ieraugi, ka aptuveni 2 gadus pēc sava auto iegādes tev uz ielas pa priekšu brauc auto, kura numura zīme ir par vienu lielāka, nekā tavējam, turklāt sakrīt arī numura sērijas burti. Tā nu vakar piedzīvoju faktu, ka mēdz izpildīties arī 0.0002% lielas varbūtības.

Ja tā nedaudz piedomā, tad tas mazliet arī sasaucas ar iepriekšējo ierakstu par Zelta drudzi - ja es tagad vēlreiz gribētu noķert tādu situāciju, ka man pa priekšu brauc auto, kura numurs ir vai nu par vienu lielāks vai par vienu mazāks, nekā manējas, tad mani māc ļoti lielas šaubas, ka man tas izdotos.

Pašās beigās vairs tikai bilde pierādījumam:

Laikā, kad Rīgā pēkšņi uz katra ielas stūra uzradās pa spēļu zālei, visi satraukumā šausminājās, ka redz nu ir ziepes, ka visur azartspēles, tauta visu naudu nospēlēs. Cik izjauktu ģimeņu, cik sagrautu dzīves plānu, bla bla bla. Protams, ir tautas daļa, kura ir gatava nospēlēt savus pēdējos santīmus un ir tautas daļa, kura savas dzīves laikā tā arī nespers kāju šāda veida iestādēs. Interesantākais ir fakts, ka, lai paspēlētu krietnu daļu naudas viņiem tas arī nemaz nav jādara.

Runa ir par tā saucamo veiksmes spēli “Zelta drudzis”. Nu jau kādu laiciņu TV ekrānos katru darbadienu un sestdienās ir iespējams sekot līdzi šai spēlei. Doma vienkārša - cilvēki zvana uz maksas tālruni (katrs zvans atbilst vienai tā saucamajai “loterijas biļetei”, attiecīgi jo vairāk reižu piezvanīsi, jo lielāka varbūtība, ka laimēsi) un gadījumā, ja viņiem paveicas un tiek izvēlēts viņu tālruņa numurs, tad viņi tiek pie spēlēšanas, kur attiecīgi var laimēt kaut kādas naudas balvas. Tas, kas mani pārsteidza - atsevišķu cilvēku stulbums un neatlaidība.

Cik saprotu, visiem studijā nonākušajiem jautā vienus un tos pašus jautājumus - “Cik reizes jūs piezvanījāt, lai tiktu studijā?” un “vai jūs spēlēsiet arī turpmāk?”. Šajā sakarā mani pārsteidza 2 lietas:

1. ja nemaldos, tad pāris raidījumos, kurus esmu nejaušības pēc redzējis, cilvēki kā savu zvanu skaitu ir nosaukuši pat trīsciparu skaitļus. Tā kāda sieviete no Vidzemes lauku puses teicās, ka liktenīgā reize esot bijusi 125. vai 126. (īsti neatceros, taču varbūt pat 225 vai 226). Laikam jau dikti labi dzīvojam tajos laukos, ja varam tā vieglu sirdi zvanīt pa Ls 1.59 vērtu maksas tālruni vairāk par 100 (!!!) reizēm. Interesanti, kur viņai bija garantija, ka veiksme uzsmaidīs pēc 125. vai 126. reizes nevis teiksim 300. vai pat 500.? Tā teikt, pēc cik zvaniem cilvēks patiešām saprastu, ka viņš mēģina jāt uz beigta zirga?
2. interesants man liekas arī jautājums, kuru uzdod raidījuma vadītājs pēc laimesta čeka pasniegšanas - proti, “vai jūs spēlēsiet arī turpmāk?” Laimētāji visi kā viens atbild, “jā, protams!” Dažu reizi vēl raidījuma vadītājs pamanās pajautāt, “un kādu summu jūs būtu gatavs vai gatava nospēlēt no sava laimesta?” Ja nemaldos tajā pašā “veiksmīgajā” reizē sieviete atbildēja, ka “kādu simtu jau varētu nospēlēt”.

Te nu rodas jautājums, cik ētiska ir šāda cilvēku “sēdināšana uz azartspēļu adatas” caur TV ekrāniem? Interesanti, ka Latvijā ir aizliegta azartspēļu reklāma ārpus to organizēšanas vietām. Taču ja azartspēļu organizēšanas vieta ir TV ēters, tad tur mēs varam reklamēt ko un kā gribam? Neskatoties uz noteikumiem, ka “Zelta drudzī” drīkst piedalīties tikai pilngadīgas personas, izvēlētais TV ētera laiks par to itin nemaz neliecina. Kas vēl interesantāk - cilvēks piezvanot vienu, 10 vai 50 reizes uz šo maksas tālruni būtībā nejūt, ka viņš ir zaudējis naudu. Nauda makā paliek tik cik viņa ir līdz tālruņa rēķina saņemšanai. Tas arī varētu būt viens no iemesliem, kāpēc cilvēki tik izmisīgi zvana pat vairāk par 100 reizēm. Konkrētjā brīdī viņi paspēlē tikai iedomātu naudu, nevis to, kas atrodas viņu kabatā.

Lai nu kā, tas, ko es gribēju vēlreiz visiem atgādināt - varbūtības teoriju nevienam vēl nav izdevies apmānīt. Vari pāris reizes pamēģināt, varbūt noveicas, taču nevajag to pārvērst par sistemātisku spēlēšanu. Tāpat arī ar laimestiem - vinnēji, beidz spēlēt un aizmirsti par šo spēli kā tādu. Ja būtu iespējams laimēt sistemātiski spēlējot, diez vai kāds vispār organizētu azartspēles un diez vai kāds vispār strādātu algotu darbu.

Šogad atšķirībā no citiem gadiem dāvanas saviem tuvajiem mēģinu gatavot pats. Tā kā mazliet fotografēju un ir šādas tādas tīri smukas bildes sakrājušās, tad izdomāju, ka varētu uz Ziemassvētkiem izveidot kādu kalendāru kā dāvanu. Pats sev netipiski par to sāku domāt diezgan savlaicīgi, taču ar darīšanu bija švakāk. Tā nu tā īsti pieķēros šai lietai pirms kādas nedēļas - atlasīju pāris kalendāriem domātās bildes, atradu vietas, kur drukā kalendārus un atkal nedaudz paslinkoju. Kad biju sapratis, ka nu ir pēdējais brīdis, lai kalendārus pasūtītu, secināju, ka patiesībā vairs nav pēdējais brīdis, bet ir jau par vēlu. Tā, picturehappy.lv bija mājas lapā ielikts paziņojums, ka, lai tiktu pie kalendāra līdz Ziemassvētkiem, pasūtījums ir jāiesniedz un jāapmaksā līdz 17. decembrim. Lieki piebilst, ka paziņojumu ieraudzīju 19. decembrī. Intereses pēc piezvanīju arī uz Kiwiprint, taču arī tur man atbildēja, ka varbūtība, ka kalendāru paspēs dabūt gatavu līdz svētkiem, ir aptuveni 30%.

Ko dara cilvēks, kad visi viņam atsakās palīdzēt? Pareizi, dara pats! Iesākumā domāju pats ar roku Photoshop sazīmēt kalendāru šablonus, taču kaut kā veiksmīgi meklējot Google kalendāru paraugus uzdūros kādam ģeniālam rīkam - Jeffrey’s Photoshop Calendar. Ģeniāls šis rīks ir tāpēc, ka ar viņu var panākt visu man nepieciešamo - uz A4 lapas izkārtot nākamā gada kalendāra režģi, datumos ievietot komentārus un uz kalendāra lapas ir vieta arī bildei.

Tā kā ārzemēs cilvēki nesvin vārda dienas, tad man bija bailes par to, ka pašam nāksies Photoshop šablonos pārrakstīt visu latviešu kalendāru. Patiesībā izrādījās, ka iepriekšminētais rīks ir vēl ģeniālāks, nekā kāds to varētu iedomāties. Tam var padot ievaddatu failā komentārus pie datumiem. Lieki piebilst, ka nav grūti tikt pie latviešu vārda dienu kalendāra teksta failā. Tad nu nedaudz paspēlējos ar vārdadienu kalendāru un voila! Man tiek automātiski ģenerētas kalendāra lapas, kurās man atliek vairs tikai ievietot savas bildes, pielabot dažas sīkas nianses vārdadienu izkārtojumos un nedaudz pamainīt kalendāra noformējumu, lai tas man patiktu labāk, nekā standarta noformējums.

Tad nu es tā padomāju - varbūt tāds KiwiPrint vai PictureHappy bizness nemaz nav tik sarežģīts un ir tīri vienkārši ieviešams. Atliek tikai sagatavoties uz nākamajiem Ziemassvētkiem, pieslīpēt nianses, iegādāties tehniku, utt. Patiesībā skatoties uz to, kas notiek T-Bode veikalos pirms svētkiem, cik ļoti pēdējā laikā cilvēki ir iecienījuši personalizētas lietas, šāds bizness varētu tīri labi aiziet kaut vai tāpēc vien, ka pieprasījums pirms svētkiem stipri pārsniedz piedāvājumu.

Noslēgumā tikai pievienošu kalendāra latviešu vārdadienu ievaddatu failu. Lai arī sākotnējā ierakstā biju pievienojis arī modificēto kalendāra scenārija failu, tomēr to ņemšu ārā, jo neilgi pēc mana komentāra scenārija autora blogā, manas pamanītās nepilnības tika izlabotas.

• CalendarData2008.txt

Svinamās un svētku dienas datumos izvēlējos nelikt, taču tās varētu kaut kā ievietot pašā kalendāra lapā, nedaudz pārbīdot automātiski ģenerēto izkārtojumu.

Priecīgus svētkus visiem!

Pēdējo nedēļu esam bijuši dikti kulturāli. Kopā pa šo nedēļu ir apmeklēti četri pasākumi un tad nu neliels atskats uz tiem. Būtībā es šo ierakstu nebūtu rakstījis, ja vien nebūtu pamanījis zuz.lv blogā rakstu par to, ka kaut kādiem blogotājiem esot piedāvāta bezmaksas ieeja Angel and Devil muzikālajās dzīrēs. Es gan nebiju to blogotāju sarakstā, kuriem šie uzaicinājumi tika nosūtīti, taču tas man neliedz šoreiz uzrakstīt atsauksmi, jo pateicoties darbavietai es arī tiku pie biļetēm.

Tātad, iesākumā par pašiem apmeklētajiem pasākumiem. Nedēļa sākās ar pirmdienu un apmeklētu Vanessa Mae koncertu, tālāk sekoja otrdiena ar operas “Traviata” apmeklējumu. Sestdienas vakars tika aizvadīts “Angel and Devil” muzikālajās dzīrēs Dzelzceļa vēstures muzejā, bet šovakar bijām aizstaigājuši uz izrādi “Princis un ubaga zēns” Nacionālajā teātrī. Bet nu par visu pēc kārtas.

Vanessa Mae koncerts pirmdienas vakarā sagādāja nelielu vilšanos. Parasti uz pasākumiem mēģinām ierasties laikus, tāpēc arī šoreiz ieradāmies krietnas 20 minūtes pirms pasākuma. Jau iesākumā likās dīvaini, ka arēnas durvis no vestibila ir slēgtas, nevienu nelaiž iekšā, bet tur vēl notiek mēģinājumi. Tā nu arī nosēdējām krietnu laiku aiz durvīm kopā ar visiem pārējiem sanākušajiem tūkstošiem cilvēku. Kā izrādījās, tad esot aizkavējusies Vanessa Mae lidmašīna, attiecīgi pārcelti mēģinājumi un attiecīgi arī koncerta sākums. Lai nu kā arī nebūtu, sabiedriskais fui koncerta organizatoriem par klausītāju turēšanu neziņā.
Pats koncerts bija labs. Tā kā sēdējām gana tuvu skatuvei, tad skaņa likās tieši tik skaļa, cik nepieciešams. Domāju, ka tiem, kas sēdēja tālāk uz aizmuguri varētu būt švaki. Lai arī vairākas reizes Vanessa Mae mēģināja iekustināt publiku un dabūt skatītājus kājās, liekas, ka skatītāji bija tomēr apvainojušies par ilgo gaidīšanu vestibilā un uz Vanessas aicinājumiem “Come on, get up and have fun!” īsti neatsaucās. Lai nu kā, koncerts man patika. Kopā varētu iedot 4 zvaigznes no 5, vienu noņemot par koncerta kavēšanos.

Otrdienas vakars un izrāde “Traviata” operā. Pēdējo reizi uz operu laikam biju pirms kāda gada vai pusotra, kad skatījāmies “Aīdu”. Šoreiz mani mazliet mulsināja veids, kādā tika pasniegta opera - likās mazliet par brutālu un ar pārāk atklātu erotikas piegaršu. Ja parasti opera priecē ar krāšņiem tērpiem, dekorācijām, mūziku un protams dziedāšanu, tad šoreiz likās, ka tas viss brīžiem pabīdās mazliet otrajā plānā un priekšplānā izvirzās aktieru mīcīšanās pa grīdu un puskailu sieviešu dejas uz mēles. Man kaut kā personīgi neliekas, ka tās būtu tās lietas, kuras būtu jārāda operā, bet nu lai jau paliek. Kopā atkal 4 zvaigznes no 5, biju gaidījis mazliet kaut ko citu.

Sestdienas vakars un Angel and Devil muzikālās dzīres. Pirms tiku pie biļetēm, biju jau paspējis apskatīt gan šī pasākuma māksliniekus, gan arī potenciālās biļešu cenas. Ja jāsaka godīgi, tad diez vai es būtu ar mieru iegādāties biļetes par organizatoru noteikto cenu. Pēc visa spriežot es neesmu tāds vienīgais. Tiku pie biļetēm un secināju, ka uz biļetes ir rakstīts Galdiņš Nr. 75. Aizejot uz pasākumu secinājām, ka galdiņš nr. 75 nemaz neeksistē, mums ierādīja vietu pie cita galdiņa, jo acīmredzot neizpirkto biļešu dēļ galdiņi bija pārvietoti mazliet savādāk, lai nebūtu tik daudz tukšu vietu. Uzreiz pēc apsēšanās pie galdiņiem tiek piedāvāts kāds “welcome drink”, bet uz jautājumu par kaut ko bezalkoholisku tiek atbildēts, ka neesot paredzēts. Vēl pāris pārmītas frāzes un pēc brīža jau tiekam pie vienkāršas melnās tējas ar citronu alkoholiska “welcome drink” vietā. Tā kā neesmu lasījis “Meistaru un Margaritu”, kas itkā ir šīs izrādes pamatā, tad bija diezgan grūti saprast visa pasākuma sižetu, turklāt arī nosaukumā minētos enģeļus un dēmonus varējām sazīmēt tikai tad, kad šovs jau bija beidzies un bijām par to piedomājuši. Patiesībā viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc gribēju apmeklēt šo pasākumu bija Igo kā mākslinieks, kura dziedāšanu arī tīri labi izbaudījām.
Izrādes laikā nepameta sajūta, ka visvisādi tiek mēģināts iekurināt publiku uz dzīrēm visas nakts garumā, gan ar dažādiem uzsaucieniem, gan bezmaksas kokteiļiem. Tiesa pēc mūsu novērojumiem, tāpat, kā to lasīju aiz.miga.lv atsauksmē arī sestdienas vakarā vismaz laba daļa skatītāju visai ātri atstāja Dzelzceļa vēstures muzeju.
Visā visumā pasākuma formāts ir interesants un ja trāpītos pareizā auditorija, tad visticamāk arī varētu izveidot kārtīgas muzikālas dzīres visas nakts garumā. Diemžēl man liekas, ka auditorija, kas ir gatava maksāt 35 līdz pat 100Ls par biļeti uz pasākumu, diez vai ir gatava pēc tam arī “dzert līdz rītam”. Visticamāk, ka šāda veida pasākums varētu pilnībā izpildīt savu plānu apvienojot to ar kādiem svētkiem, piemēram, jaunā gada sagaidīšanu, taču vienkāršā piektdienas vai sestdienas vakarā - diez vai. Labi, pietiks runāt, kopējais vērtējums 3 ar + no 5 iespējamām zvaigznēm. Lielos vilcienos pievienojos aiz.miga.lv lasītajai atsauksmei.

Un visbeidzot teātra izrāde “Princis un ubaga zēns”. Lai arī izrāde vairāk ir paredzēta bērniem, tomēr tīri labi patika arī mums. Labs sižets, labas dekorācijas, laba horeogrāfija, viss bija labi. 5 zvaigznes no 5. Reizēm par biļeti nemaz nav jāmaksā milzu summas, lai tiktu pie kārtīga prieka sirdī, atliek vien aiziet uz vienkārši sirsnīgu teātra izrādi.

Nobeigumā laikam tikai jāpasaka paldies darbavietai par biļetēm uz Vanessa Mae koncertu un Angel and Devil muzikālajām dzīrēm.

P.S. vienīgais, kas mani pārsteidza, ka vēl joprojām atrodas cilvēki, kas nejēdz izslēgt telefonu teātra laikā. Tā teikt sveiciens kundzei no 15. rindas parterā pa kreisi Nacionālā teātra izrādē “Princis un ubaga zēns”, kuras telefons izrādes laikā paspēja iezvanīties, liekas, 4 reizes.

Sen sen atpakaļ pārtulkoju kādu salīdzinoši vienkāršu PHP grāmatu latviešu valodā un cilvēki to vēl līdz šim brīdim izmanto kā savu PHP apguves sākuma literatūru. Tā kā latviešu valodas PHP lietotāju skaits ir pārāk mazs, lai būtu izdevīgi rakstīt biezas grāmatas par sarežģītām ar PHP saistītām tēmām, tad vienīgais uz ko mēs varam cerēt - kāds iztulkos vai uzrakstīs kādu mazāku, taču labu un diezgan specifisku pamācību, kā izdarīt vienu vai otru lietu.

Ir jau pagājuši laiki, kad cilvēki centās katru reizi būvēt sistēmas no pašiem pamatiem. Protams ir gadījumi, kad tā ir vienīgā pareizā izvēle, taču vēl biežāk cilvēki sāk novērtēt citu veidoto darbu augļus. Tā pirms dažiem gadiem secināju, ka WordPress kā platforma ir pietiekami spēcīga, lai vairs nebūtu vērts katram bloga īpašniekam censties un rakstīt savu dzinēju. Šobrīd jau ļoti liela daļa blogu darbojas tieši uz WordPress vai kāda cita gatava produkta.

Līdzīgi ir arī ar programmēšanu. Kādā brīdī tu vienkārši saproti, ka cita darbu izmantot nemaz nav tik slikti. Pie tam ja tas vēl ir veidots izmantojot labo programmēšanas praksi, tad tas drīzāk tavam darbam piedod papildus vērtību, nevis kaunu. Tā nu dažas nedēļas atpakaļ papētīju Zend Framework un secināju, ka tas ir tā vērts, lai par to iztulkotu kādu pamācību no angļu valodas. Lai arī tulkošanai vairs nav tāda nozīme, kāda tā bija PHP programmētāja rokasgrāmatas tulkošanas laikā, manuprāt, reizi pa reizei ir vērts parūpēties, lai kaut ko varētu lasīt arī latviski.

Tiem, kurus tas varētu interesēt:

• Ievads Zend Framework
• Ievads Zend_Auth

Oriģinālās pamācības angļu valodā:

• Getting Started with the Zend Framework
• Getting started with Zend_Auth

Kā nu gadījās, kā ne, sanāca parakāties pa “nesenā pagātnē” rakstītu PHP kodu. Nesenā pagātnē tiek likts pēdiņās, jo būtībā atradu savu pirmo nopietno PHP garadarbu, par kuru arī saņēmu savu pirmo oficiālo algu kā programmētājs un kuru vēlāk izmantoju, kā savu programmētāja profesionālās izglītības kvalifikācijas darbu. Paskatoties uz failu modifikācijas laiku secināju, ka pa PHP lauciņu dzīvojos nu jau vairāk, kā 5 gadus. Ja sākumā likās, ka labāk nevajadzētu skatīties, ko esmu tur sarakstījis, tad pēc brīža iedomājos, ka jāpapēta, kas tad īsti tur ir sarakstīts, ņemot vērā šībrīža zināšanas.

Kas pats dīvainākais - tās bailes nebija gluži pamatotas. Ja neskaita dažādus iesācējiem raksturīgus brīnumus un absolūtu nedomāšanu par slodzēm, tad kods priekš iesācēja ir tīri normāls. Tur ir atrodama gan ievaddatu pārbaude, gan arī cīņa pret SQL injekcijām. Tāpat arī koda rakstīšanā ir domāts par koda noformējumu ar atkāpēm (indentation), ir arī atsevišķi komentāri (kas gan šobrīd liekas salīdzinoši bezjēdzīgi). Tas, par ko man ir vislielākais prieks - jau tobrīd biju sapratis, ka kodu ir jāmēģina strukturēt - tā nu bija arī atsevišķi faili funkcijām, failu izmēri pārsvarā nepārsniedza 10KB robežu, tādējādi vienā failā atradās tikai tas, kam tur jāatrodas. Protams, ir interesanti paskatīties kā es programmēju tolaik, taču pats iedvesmojošākais fakts šajā visā ir tas, ka tā sistēma vēl joprojām darbojas nu jau vairāk kā 5 gadus bez manas līdzdalības.

Skatoties uz tik seniem garadarbiem pārņem tādas interesantas izjūtas - no vienas puses vēl šodien atceros, kā es cīnījos caurām dienām rokoties pa php.net dokumentāciju un uzmācoties gudrākiem cilvēkiem ar saviem absolūti jocīgajiem jautājumiem. No otras puses atkal paskatoties uz failu modifikācijas datumiem pārņem sajūtas, ka tas viss ir bijis tik sen, ka pat grūti vairs atcerēties par to, kāda bija PHP programmēšana tolaik.

Pavisam nesen izdarīju novērojumus, ka katram sevi cienošam blogotājam džentelmeņa komplektā ir jābūt divritenim un digitālajam fotoaparātam. Tagad šim komplektam pievienoju vēlvienu lietu vai pareizāk sakot izklaidi. Pēdējā laikā esmu manījis zināmu aktivitāti skriešanas pasākumos. Kādam tas ir vienkāršs vakara sports, kāds skrien orientēšanās sacensībās, vēl kāds skaita kilometrus un sadedzinātās kalorijas. Es arī mēdzu pāris reizes mēnesī izskriet kādu līkumu pa tepat blakus esošo Baložu mežu. Nekad tā īsti nebiju pievērsis uzmanību tam, cik daudz noskrienu un cik ātri noskrienu.

Baložos nu jau laikam trešo gadu pēc kārtas vasarās Baložu pilsētas Sporta iniciatīvas centrs organizē krosa skriešanas sacensības. Vairākas reizes biju redzējis gan afišas, gan arī iepriekšējos pilsētas svētkos manīju kopvērtējuma uzvarētāju apbalvošanu. Pāris nedēļas atpakaļ biju jau nolēmis piedalīties un paskatīties uz ko vispār esmu spējīgs pēc vairāku gadu mazkustīga dzīvesveida. Piereģistrējos sacensību mājas lapā un gaidīju nākamās sacensības, kas bija paredzētas 20. augustā. Kā par nelaimi sagadījās tā, ka biju tieši noķēris kaut kādu vēdera vīrusu un nācās vien gulēt mājās. Toties otrdien pietiekami agri tiku mājās no darba un izlēmu piedalīties. Rezultāts pat nebija tik dikti svarīgs, galvenais bija piedalīties un saprast, ka es varu tikt distancei līdz galam.

Manai vecuma grupai (V 21 - 1986. līdz 1973. gadā dzimušie) distance ir 4km jeb 4 organizatoru nomērītie apļi. Sacensību kārtība ir pavisam vienkārša un vairāk rosinoša uz izkustēšanos nevis dikti nopietnu cīņu par rezultātiem. Varbūt citos posmos tas ir savādāk, taču šajā sistēma bija pavisam vienkārša - starts ik pēc 15 minūtēm, kad trasē vienlaicīgi dodas visi attiecīgajā skrējienā skriet gribētāji. Kopā ar mani trasē devās bariņš bērnu un pāris pavecāki kungi, kuriem visiem distances bija īsākas par manējo. Pirmais pus aplis bija tīri mierīgs un likās ka noskriet visus četrus apļus nebūs nekādu problēmu, taču izrādījās, ka kross Baložu mežā nav tas pats, kas skriešana pa stadionu pirms nez cik gadiem. Otrajā apļa pusē sākās gan nelieli kāpumi, gan kritumi, kas lika par sevi manīt pēdējos apļos. Lai nu kā, biju nolēmis neapstāties un tikt līdz galam. Tas arī izdevās. Pēc finiša tiku pie nelielas veicināšanas balvas un tad jau varēju doties mājup.

Jau pirms skriešanas zināju, ka rezultāts salīdzinot ar citiem skrējējiem būs ļoti vājš, jo nav diez ko liela varbūtība bez treniņa noskriet cilvēkus, kas ar to nodarbojas daudz maz regulāri. Šodien aplūkojot rezultātus organizatoru mājas lapā secināju, ka par vājajiem rezultātiem neesmu kļūdījies. No pirmās vietas savā distancē atpaliku par 9 ar pusi minūtēm, bet no priekšpēdējā skrējēja par 5 minūtēm. Nu ko, cerams, ka nākamajā sezonā izdosies piedalīties vairāk kā vienā posmā, uzlabot savu fizisko kondīciju un tad arī rezultāti būs labāki. Diemžēl šī sezona jau ir praktiski beigusies, atlicis ir vairs tikai viens posms nākamajā pirmdienā 10. septembrī, taču tajā man, diemžēl, neizdosies piedalīties.

Ja nu kādu esmu ieintriģējis, tad informācija organizatoru mājas lapā www.balozubizons.lv.

Šorīt no rīta pirms došanās uz darbu dzirdēju, kā nočirkst kāpņutelpas durvju kods - pastniecei esmu iedevis savu durvju kodu, tāpēc vienmēr varu zināt, kad man ir jāpārbauda pasta kastīte. Tā kā vienīgais, preses izdevums, kuru abonēju ir žurnāls Terra, tad bija skaidrs - ja vien pastniece nav atnesusi kaut ko kādam citam, tad šodien es uzzināšu konkursa “Saules tējkanna” rezultātus. (Par manām izklaidēm šī konkursa sakarā var palasīt iepriekšējos rakstos Saules tējkanna I un Saules tējkanna II).

Lai arī konkursa mērķi nesasniedzu, tomēr bija sajūta, ka savs darbs ir jānosūta kaut vai tāpēc vien, lai konkurentiem būtu lielāks prieks par savu uzvaru. Kā nekā arī daļējs rezultāts ir rezultāts. Dodoties pa ceļam uz mašīnu, paspēju jau satura rādītājā atrast un uzšķirt vajadzīgo lappusi. Par pārsteigumu atvērumā ieraudzīju arī savas tējkannas bildi. Tā nu lasīju tekstu un priecājos - esmu ieguvis 3. vietu un balvā saņemu žurnāla Terra abonementu nākamajam gadam komplektā ar Terras krūzīti. Pēc visa spriežot drosmīgo dalībnieku arī nav bijis diži vairāk par 3, taču tas neliedz man priecāties par savu rezultātu.

Pirmo vietu konkursā ir ieguvis Aigars Liepiņš, kam izmantojot parabolisku virsmu, kas klāta ar spoguļu lauskām patiešām izdevās uzvārīt ūdeni 41 minūtes laikā. Otrajā vietā Juris Ķibilds ar parabolisku virsmu, kas pēc bildes spriežot ir klāta ar alumīnija folliju un fokusā novietotu plastmasas cauruli. Viņa rezultāts ir 88 grādi 88 minūtēs. Trijnieku noslēdzu es ar 75 grādiem, 2 stundām un 20 minūtēm.

Kārtējo reizi guvu apstiprinājumu tam, ka pie rezultātiem var tikt tikai kaut kur piedaloties.

Turpinam cīņu ar inflāciju? Liekas, ka nebūs tāda cilvēka, kas nebūtu dzirdējis par aicinājumiem veidot uzkrājumus, lai mazinātu apritē esošo naudas daudzumu un tādējādi cīnītos ar inflāciju. Lielais vairums cilvēku automātiski spirinās pretī un saka, ka nav jau jēgas naudu krāt, jo inflācija jau nez cik gadus no vietas ir lielāka par jebkura depozīta procentiem un tāpēc nauda pēc iespējas ātri ir jāiztērē.

Te nu nākas atgādināt par citiem ieguldījumu instrumentiem - gan akciju tirgu, gan dažādiem ieguldījumu fondiem, kas var sniegt stipri lielāku atdevi par inflāciju. Patiesībā šo ierakstu mani pamudināja uzrakstīt šīsdienas laikraksta Diena pirmajā lapā publicētais raksts par to, ka daļa no privātajiem nekustamo īpašumu tirgotājiem pārvirzot savus naudas līdzekļus no nekustamā īpašuma tirgus uz fondu tirgu, veicot ieguldījumus salīdzinoši maza riska ieguldījumu fondos ar atdevi aptuveni 10-15% gadā. Tāpat rakstā bija minēts, ka Parex Asset Management (fondu pārvaldnieks) šogad esot jau paspējis piesaistīt vairāk līdzekļus, nekā pagājušajā gadā kopā. Lai nu kā tur arī būtu ar lielajiem vīriem un lielajām summām, pastāstīšu, kā man iet ar savu naudas līdzekļu ieguldīšanu fondos.

Pirmo reizi ar akciju tirdzniecību es sastapos vēl mācoties vidusskolā, kādus, laikam, 8 gadus atpakaļ. Tad Rīgas Fondu birža organizēja iepazīšanās nedēļu, kuras laikā nebija jāmaksā nekādas komisijas maksas, tāpēc biržā varēja paspēlēties ar cenu svārstībām arī ar pavisam nelielām summām pilnīgi jebkurš interesents. Tā kā tajā laikā man vēl nebija 18 gadu, tad nācās visas lietas kārtot ar mammas palīdzību, bet tas neko diži netraucēja. Pēc nedēļas spēlēšanās ar Rīgas Fondu biržā kotētajām akcijām, biju nopelnījis aptuveni 10Ls ar starta kapitālu aptuveni 70Ls. Ja būtu jāmaksā visas komisijas maksas, tad, visticamāk, ieguvums būtu bijis tuvs nullei vai pat negatīvs. Tad gan akciju cenas bija stipri zemākas, nekā tagad, tāpēc arī varēju iegādāties lielāku akciju skaitu un pie mazām svārstībām jau varēju piefiksēt kaut kādu peļņu. Lai nu kā, pa šo nedēļu aptuveni sapratu, kā notiek akciju tirdzniecība un interese par šīm lietām man tā arī nav noplakusi līdz šim brīdim.

Jūlija sākumā izdomāju atkal paspēlēties. Šoreiz gan nevēlējos īpaši iedziļināties akciju tirgū un izvēlējos uzticēties ieguldījumu fondiem, visu fondu rezultāti bija gana interesanti, daži pagājušajā gadā pat lielījās ar 60 un vairāk procentus lielu peļņu. Tā kā uz brīdi bija mazliet brīvi naudas līdzekļi, tad izdomāju, ka varētu šim pasākumam atvēlēt 300 EUR.

Pirmais solis - dodos uz banku, lai atvērtu vērtspapīru kontu

Process pavisam nesāpīgs, 3Ls komisijas maksa, pāris parakstīti papīri un man ir vērtspapīru konts, kuru varu pilnībā apkalpot izmantojot savu internetbanku. Iesākumā papētīju bankas piedāvātos ieguldījumu fondus, paskatījos, kur nauda tiek ieguldīta, kādi ir iepriekšējo termiņu rezultāti. Nolēmu, ka nebūtu prātīgi visas olas likt vienā groziņā, tāpēc izvēlējos naudu ieguldīt divos dažādos ieguldījumu fondos vienādās daļās - katrā pa 150EUR.

Otrais solis - pērkam fondu apliecības

Fondu apliecību pirkšana patiesībā nav tik ātra - ir jāveic pirkuma uzdevums un tad aptuveni 2-3 dienu laikā tas tiek izpildīts. Tāpat ir jārēķinās, ka pārāk mazas summas fondos ieguldīt nav izdevīgi. Ja pareizi sarēķināju, tad manā bankā, lai nezaudētu uz minimālajām komisijas maksām ir vērts ieguldīt summas, kas lielākas par 300EUR. Tā kā nebija iedvesmas uzreiz spēlēties ar tik lielām summām, tad atļāvos mazliet arī zaudēt uz komisijas maksām. Kā nekā tas viss ir vairāk vai mazāk eksperiments, lai labāk saprastu kas un kā darbojas. Kā vienu no ieguldījumu fondiem izvēlējos austrumeiropas nekustamā īpašuma fondu, bet kā otru izvēlējos riskantāko no piedāvātajiem fondu fondiem (ieguldījumu fonds, kas veic ieguldījumus nevis akcijās, bet citos ieguldījumu fondos). Abi izvēlētie ieguldījuma fondi ir ar salīdzinoši augstu riska pakāpi, taču tas līdz ar to paver iespējas uz lielāku peļņu.

Trešais solis - gaidam rezultātus

Šeit nu sākas interesantākais process - fondu vērtība mainās katru dienu - interneta bankā ir iespējams katru dienu pēc plkst 14 apskatīt attiecīgās dienas rezultātus. Tad nu var droši apgalvot, ka, kopš esmu kļuvis par fondu apliecību īpašnieku, esmu arī neskaitāmas reizes biežāks interneta bankas apmeklētājs. Ir taču tik patīkami pēc smagas darba dienas vakarā ieiet interneta bankā un ieraudzīt, ka ieguldītā naudiņa ir pieaugusi par dažām procentu desmitdaļām. Protams, ja vien tā ir pieaugusi.

Risks

Ja ieguldījumos fondos nebūtu riska, visticamāk, ka bankas nemaz nepiedāvātu parastos depozītu pakalpojumus - visi cilvēki izvēlētos ieguldīt naudu fondos, jo redz tur peļņa ir lielāka. Patiesība ir skarba, ieguldot augstāka riska fondos tu pats arī riskē ar savu naudu. Tā kā es savā eksperimenta kārtā ieguldījumus veicu salīdzinoši augsta riska fondos, tad arī rēķinājos, ka ir iespējams arī negatīvs rezultāts.

Rezultāti

Tikko paskatījos sava konta izrakstu un secināju, ka ieguldījumus esmu veicis 6. jūlijā. Apritējuši ir gandrīz apaļi divi mēneši. Kāds tad ir rezultāts? Ieguldīju 300 EUR. Lai veiktu divu dažādu fondu apliecību pirkšanu, nācās šķirties no 10Ls (minimālā komisijas maksa 5Ls par katru darījumu), kuri tika atņemti no manas izvēlētās summas - 300 EUR. Tātad kopā fondu apliecības nopirku par 286 EUR. Biju plānojis, ka aptuveni mēneša vai divu laikā komisijas maksa būs atpelnīta, taču nekā. Fondu vērtība manāmi sasvārstījās uz nepareizo pusi un šobrīd manu fondu apliecību vērtība ir nokritusies līdz 268 EUR. Triviāla matemātika un rezultāts rokā - ieskaitot komisijas maksas kā zaudējumus, kopā esmu zaudējis 32 EUR. Rezultāts nav diez ko iepriecinošs, taču ir jārēķinās, ka īstermiņā var gadīties visādas svārstības. Labā ziņa ir tāda, ka pēc salīdzinoši strauja manu izvēlēto fondu apliecību vērtības krituma, šobrīd tiek saglabāta tendence vērtībai atkal celties augšup. Tā kā, iespējams, jau pavisam drīz arī sākotnēji izvirzīto mērķi par komisijas maksas atpelnīšanu būšu sasniedzis.

Secinājumi

Cerams, ka negatīvais rezultāts ir īslaicīgs. Ne velti visās 3. pensiju līmeņa reklāmās beigās saka, ka “vēsturiskais ienesīgums negarantē līdzvērtīgu ienesīgumu nākotnē”. Tāpat arī ar ieguldījumu fondiem - uz šo ieguldījumu līdzekli ir jāskatās ilgtermiņā. Tas, ka pāris mēnešus pieaugums ir negatīvs tikpat labi var kompensēties ar uzviju nākamajos pāris mēnešos. Tā, piemēram, mana izvēlētā fondu fonda ieteicamais ieguldījumu periods ir pat 7 gadi. Tad nu secinājums, ja gadījumā nav vēlmes riskēt un lieki naudas līdzekļi ir pieejami tikai īstermiņā, tad labāk izvēlēties kādu termiņdepozītu vai arī vienkārši krājkontu, kurā samierināties ar standarta procentu likmēm. Ja nu tomēr ir vēlme darboties ar ieguldījumu fondiem, tad laipni lūdzam, taču jārēķinās ar risku.